3, 2, 1… go! / 3, 2, 1… aiziet!

During the off season you are happy to enjoy the downtime. Spend some time with the family and start building up again for the next season. You don’t even need to race, you are satisfied with the long rides and the routine you get in. But then the first race starts closing in and you start doing some intervals and your body is starting to remember how it is to suffer that little bit more, so by the time the first race is just a few hours away you are really excited and can’t wait to get going again.

This was my first time coming to USA and with that my first races in the States. So far I haven’t done any UCI category races, but still the speed has been high and the racing has been fun. The country is huge so you have to travel a lot for racing usually, except if you live in Greenville in the spring, because for 4 weeks you get to race on the roads you know and get some good km’s in. As a team we raced the last two weekend(4 races) and added another race by heading down to Georgia.

Hitting dirt roads on a training ride in Georgia

Hitting dirt roads on a training ride in Georgia

The type: as it is a local race you have all kinds of different people showing up. Lower category riders start earlier and then they build up to the big guns. Always this is a circuit race with at least 4 loops around the surroundings. Because you get these loops there are at least a few spectators and because you start to know some local people you start to even have someone cheering for you. I am really happy that while racing the 4th weekend of the Spring Series I heard a few: “Go, Toms!”. Thank you! It might be flat, it might be windy, it might be a little hilly, but not too hard, because then it could get tricky with people catching up on others. That’s why the loops aren’t that short as well. The roads aren’t fully closed so you have to always keep your eyes open not only for the attacks, but also for the traffic. You always get some fast racing and because it is usually between 80-120km you get attacks flying all the time.

Ty Magner lived in Griffin, GA and his parents were very welcoming and let us not only crash with them for two nights, but also made us some really delicious meals while we were there. Awesome. On Saturday we rode out to the race and pinned up our numbers. It was a 115km race and we figured it might take just under three hours to ride it. I wasn’t feeling super, but as it was my final week in the training block I decided to go for it already in the beginning. A few attacks later I was away from the peleton with two other companions. Still a long way out I kept my cards close to the chest. Two laps later I hear the driver on the motorbike saying there is a group 30” back. So I ask if there is any of my team mates in there, just so that I would know if I should maybe wait. He replied: “Yes, all of them”. I laughed. I guess there might be two coming across, so I will wait anyway. But he wasn’t joking. All of the guys were there. Ok, it wasn’t a small group, but still pretty funny that all my team mates had made it. Again, we had the upper hand. A group of 12 people and 5 team mates, that’s good. No one wanted to work with us, but we were not interested in giving out free tickets to our shuttle so we started attacking until a better scenario would evolve. I ended up getting away with Ty and another guy from a different team. He didn’t want to work in the beginning, but we told him that if he did we would let him get 2nd, so he agreed. I wasn’t going for the win, but as it was Tys “home” race he would be happy if he could. So I started riding hard just so that Ty could take it a bit easier and we still would get to the finish. But when we did the guy out sprinted Ty. So we got 2nd, 3rd, 4th. It is a very sad day when you win like this. I feel sorry for that guy. That’s just not what a gentleman does.

This is the beast from Fleetwood RV, if anyone missed this.

This is the beast from Fleetwood RV, if anyone missed this.

Now I am back in Greenville, but not for too long. I am heading out on the 15th of March to California. I will spend two good training weeks with the team and then it will be time to race Redlands and Sea Otter. Will be back in Greenville on the 14th of April, but not for too long again, because after a race in North Carolina on the 18/19th I will be flying to New Mexico to get some days in altitude before racing the Gila Stage Race. Really happy with my calendar and that I will be able to help the boys(and myself hopefully) to some wins in the big races.

And again here are a few things interesting about the south of USA:

  • 4 way stop signs. Why? Just why?
  • An air mattress with a built in pump (really helpful).
  • People aren’t too concerned about drinking and driving.(Of course not getting hammered, but they don’t bother with a designated driver. I am totally against this and will never drive under influence)
  • Can someone explain why 1mile=1760yards, 1yard=3feet 1feet=12inches? Why? I guess the metric system was too complicated for them.
  • NHL is on almost every night. (Sweet)
  • They still use checks.(So do the French, but that’s all I guess)7
  • A lot of pick up trucks.
  • A lot more churches here then back home.
  • People don’t care about having a greener environment in a lot of ways. One of them is that all shops give out plastic bags too much and nobody even tries to take their own bags.
  • You can turn right on red. (So convenient)
Just one of the many churches around Greenville

Just one of the many churches around Greenville

Thanks for reading again and feel free to leave a comment.

T.s.

Pēc sezonas beigām ir patīkami atpūsties. Satikt draugus, padzīvot garlaicīgu dzīvi un tad jau arī lēnām sākt gatavoties jaunajai sezonai. Nemaz nevajag uzreiz sacensības, jo ir patīkami ieiet rutīnā, pabraukt garos treniņus un izbaudīt atkal velo beņķa virsmu. Pamazām tuvojoties pirmajām sacensībam, sāc vairāk braukt intervālus, ķermenis sāk atcerēties kā īsti tie pedāļi jāgriež, tādēļ, kad sacensību diena jau ir pavisam tuvu, tad nevari vien sagaidīt, kad atkal spēsi izvēdināt plaušas un pamocīt sevi.

Tā kā šī ir pirmā reize ASV, tad, protams, ka šī ir arī pirmā reize, kad piedalos sacensībās šajā galā. Pagaidām gan vēl neesmu piedalījies nevienās UCI kategorijas sacensībās, bet tāpat esmu nedaudz iemēģinājis kājas un iesildījis riepas vietējās sacensībās. ASV ir milzīga valsts, tādēļ pārsvarā sanāk pavadīt arī diezgan daudz laika lidojumos uz sacensībām, bet, ja tu dzīvo Grīnvilā, tad pavasarī tevi sagaida četras nedēļas nogales ar sacensībām uz tev zināmiem ceļiem. Kā komanda mēs piedalījāmies noslēdzošajās divās nedēļas nogalēs un sešatā devāmies arī uz blakus štatu Džordžiju, lai izmēģinātu sacensības tur.

Road trip

Road trip

Kā izskatās sacensības?: Piedalās visāda vecuma un prasmju braucēji. Sākumā startē nepieredzējušākie un kulminācija tiek sasniegta, kad uz starta dodas lielie vīri. Vienmēr ir vismaz pāris aplīši jāveic, parasti tie ir no četriem līdz desmit. Tā kā sacensības ir pa apļiem, tad arī skatītājiem ir interesanti vērot sacensību gaitu. Pārsvarā tie ir vietējie iedzīvotāji, tā kā esmu pāris arī iepazinis, tad bija prieks dzirdēt, kad arī es tiku uzmundrināts ar pāris saucieniem. Trase var būt pilnīgi līdzena, vējaina, pauguraina, bet ne pārāk grūta, jo tad izveidotos pārāk lielas atstarpes starp braucējiem un nebūtu vairs tik interesanti.(it sevišķi zemākajās grupās) Apļi arī nav pārāk īsi, lai braucēji viens otru neapdzītu. Parasti vismaz 15km aplī jau nu noteikti savācas. Ceļi netiek pilnīgi noslēgti, bet policijas mašīna pavada gan priekšā gan aizmugurē. Distance kopā parasti sastāda 80-120km, tādēļ sacensības ir ātras un atrāvieni norit ik uz pedāļa miniena.

Prefer this over coffee on out "coffee" rides

Prefer this over coffee on out “coffee” rides

As we raced as a team with at least 6 riders in every race it wasn’t too hard to get a guy in the break whenever someone tried to get away. So that’s what we did. Put a guy in the break, make another break with another guy in it and so on. By the closing stages of the race we would have at least a couple of guys in the front group, so we could play around a little bit and try an pull one over the other guys in the break. While racing in Greenville we managed to do just that, but when we went down to Georgia it got a bit more complicated.

Katrās sacensībās bijām vismaz sešu cilvēku sastāvā, tādēļ nebija pārāk sarežģīti katrā atrāvienā ielikt vienu no mūsu braucējiem. To arī darījām. Aizbrauc atrāviens ar vienu mūsējo, uztaisam jaunu atrāvienu ar vēl vienu mūsējo un tā tālāk. Uz sacensību beigām mums būtu vismaz pārītis braucēju pirmajā grupiņā, kas ļautu mums nedaudz paspēlēties un apspēlēt pārējos braucējus. Kamēr bijām Grīnvilā, tas arī mums izdevās lieliski, bet, aizbraucot uz Džordžiju, bija nedaudz sarežģītāk.

Tais Magners(Ty Magner) agrāk dzīvoja Grifinā, GA un viņa vecāki mūs ļoti viesmīlīgi uzņēma. Viņi ne tikai atļāva mums pārnakšņot zem viņu jumta, bet arī pagatavoja pāris lieliskas ēdienreizes un man atkal izdevās palutināt kuņģi ar ko jaunu. Sestdienā mēs aizripinājām līdz startam un uzspraudām numurus. Nospriedām, ka 115km garo distanci varēsim veikt nedaudz ātrāk par trim stundām. Pārāk labi nejutos, bet tā kā tā bija noslēdzošā nedēļa manā treniņu ciklā, tad nospriedu, ka jāmēģina sevi izmocīt cik vien var. Jau no starta pēc pāris uzbrukumiem es kopā vēl ar diviem vīriem aizbēgu no lielās grupas. Vēl bija daudz kilometri jābrauc, tādēļ visus čipus vēl galdā neliku. Pēc diviem apļiem piebrauca motociklists un teica, ka aiz mums ir grupiņa 30sekunžu attālumā. Es apvaicājos vai ir kāds komandas biedrs, lai zinātu kā rīkoties tālāk. Viņš atbildēja: “Jā, visa komanda.” Pasmējos un nospriedu, ka viņš joko, bet gan jau, ka vismaz divi ir. Tiešām izrādījās, ka visi komandas biedri bija tajā grupiņā, kas mūs noķēra. Bijām ap 12 cilvēkiem un seši no vienas komandas. Neviens cits negribēja mums palīdzēt, bet mēs negribējām izdāvāt brīvbiļetes mūsu ekspresī, tādēļ atkal mēģinājām izveidot jaunu atrāvienu. Izdevās. Kopā ar vēl vienu komandas biedru paķērām citu braucēju un trijatā aizmukām no pārējiem. Sākumā gan viņš negribēja strādāt, bet sarunājām, ka, ja viņš strādās, tad varēs dabūt otro vietu. Tais(Ty) bija vietējais tādēļ būtu lieliski, ja viņš uzvarētu, bet man bija vienalga, kurš es finišēju, jo mani mērķi vēl tik tuvojas. Viņš piekrita, tādēļ uzņēmos iniciatīvu un kārtīgi vilku pārējos uz finišu, lai arī komandas biedrs var atpūsties, jo vēl nekas nebija beidzies. Kad nonācām līdz finišam, čalis tomēr pārdomāja un pārbrauca līniju pirmais. Mēs finišējām 2., 3., 4. Tā ir tiešām skumja diena, kad uzvara jāizcīna šādi. Man žēl tā džeka. Tā nav sportiska rīcība un viņa goda vārds laikam nekā vairs nav vērts.

Those are not leggings. It's one of the best ways to recover - Norma Tec

Those are not leggings. It’s one of the best ways to recover – Norma Tec

Šobrīd esmu atpakaļ Grīnvilā, bet ne uz pārāk ilgu laiku. Jau 15. martā lidoju uz Kaliforniju. Pirmās divas nedēļas tur pavadīšu trenējoties, bet pēc tam divas nedēļas sacensībās. Grīnvilā atgriezīšos 14. aprīlī, bet atkal tik uz pāris dienām, jo pēc sacensībām 18. un 19. aprīlī lidošu uz Ņūmeksikas štatu, lai pierastu pie augstkalnes, jo 30.aprīlī sāksies Gila daudzdienu velobrauciens. Esmu ļoti apmierināts ar kalendāru un priecīgs, ka spēšu piedalīties un palīdzēt lielajās sacensībās komandai sasniegt augstus rezultātus.

Lūk, atkal pāris interesantas lietas, ko esmu novērojis ASV dienvidos:

  • 4 virzienu “Stop” zīmes. Nopietni? Kādā sakarā?
  • Piepūšamais matracis ar iebūvētu pumpi. Lielisks izgudrojums.
  • Cilvēkus pārāk nesatrauc sēšanās pie stūres pēc kāda alus. (Ne jau tā, ka pilnīgi piedzērušies stūrētu, bet viņi nemaz necenšas nozīmēt personu, kas attiecīgajā vakarā nedzers. Tas nav nekas labs un es noteikti nesēdīšos pie stūres arī alkohola ietekmē)
  • Vai kāds varētu izskaidrot kādēļ 1 jūdze =1760 jardi, 1jards=3pēdas 1pēda=12collas? Kādēļ? Laikam mūsu mērvienības ir pārāk sarežģītas.
  • NHL rāda gandrīz katru vakaru pa TV. (Lieliski)
  • Cilvēki vēl joprojām izmanto čekus.
  • Daudz pikapu(tāpat kā Kiprā)
  • Ļoti daudz arī šeit ir baznīcas. Tāda sajūta, ka kādu svētdienu jāaiziet un jāpaskatās, kas tur īsti notiek.
  • Cilvēkiem pārāk nerūp zaļā daba. Neviens uz veikalu neņem savus maisiņus, jo tos izsniedz kā kabastas lakatiņus atraitnei bēru ceremonijas laikā. Cilvēki atstāj ieslēgtas gaismas dienaslaikā savā māja.
  • Pie sarkanā ir atļauts pa labi nogriezties. (LV arī vajadzētu šo atļaut)

Liels paldies, ka lasīji. Nākamais raksts jau noteikti būs no otra krasta Amerikai.

T.s.

Advertisements

One thought on “3, 2, 1… go! / 3, 2, 1… aiziet!

  1. Jā, ja tev ASV nav pikaptraks, tad tu neesi nekas 🙂 Gluži mani novērojumi arī par maisiņiem. Kanādā STOP zīmes no 4 pusēm arī ir bieža parādība. Un vēl kredītkartēm bieži tiek izmantota magnētiskā josla daudzviet pat bez paraksta (ātrākie norēķini ever!), kas zagtas kredītkartes izmantošanu padara īpaši vieglu 😀

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s