Silver City

View of Silver City Down Town

View of Silver City Down Town

After spending a few days in Greenville, I left to race in Winston Salem. The home town of our sports director Thomas Craven. That meant that we were staying very close to his parents house and having every meal there. They were extremely welcoming and a real pleasure to stay with. Also it was a good race for us, because Joe Lewis got 2nd and even I was feeling better. I also met a fellow Latvian racing there. We didn’t manage to talk as much as I would have liked, but still it was nice to see Viesturs. It looks like we will meet again while I am in the states, he said they will be coming over for some other races as well.

Once we were done with racing there we boarded a plane to New Mexico, so that we could spend several days getting used to the altitude before starting this years first UCI stage race. The race was held around Silver City, NM. 5 day event with a mountain top finish to start with, a flatter stage that usually ends up in a sprint, a ITT, a crit and the final day with three big climbs that would decide the overall.

Stage 1 was mostly flat up until the final climb which was 10km long, but with a 2k flat section before the final 4k. The plan was to get Butler in a good position heading into the climb and he would take it from there. It was a windy day and the race started fast with a good tailwind and a road that was going slightly downhill. We covered 30km in the first 30minutes, first hour – 53km. Finally a break got away and the peleton settled down. The four men up the road got a 9 minute advantage and I was thinking we wouldn’t get them back, but after a few accelerations from the bunch because of the crosswinds that were blowing the gap started to come down. To stay safe and get the gap even further down I went to the front and helped the chase. On a fast descent one guy lost his grip on the handle bars and crashed taking out more then half of the field. Surely one of the worst crashes I have seen. This crashed crushed our hopes for a GC win, because our main guy didn’t take the start the next day. We still had some guys in the top 20 so we looked forward to the next days and improving their GC position.

A light ride a day before we start racing

A light ride a day before we start racing

On stage 2 I was hoping to get in the break so that there was no pressure on the team to ride for the sprint, but when three guys went up the road I wasn’t one of them. Jamis had the leaders jersey and they defended it well and in the final 10km everyone knew it was going to be a bunch sprint. With 5k to go we got on the front and stretched things out. We started out a bit too fast and in the final kilometre we had only two guys left, but they did a good job and Ty managed to sprint for 6th while Joe was a few places further down.

The ITT was 26km long and a bit of a bumpy one. I was motivated to try and do well, but I knew I would not win it. Anyway, I needed the practice and wanted to see how well I could do. It turned out I couldn’t do well and ended up very far down on the winner. Fortunately, the day was still a good one because Joey flew over all the hills and got a well deserved 3rd place on the day. By the way, he got 2nd in the Pan American ITT Champs(it’s the same as European Champs).

As usual the crit was in the afternoon, so we went for a light spin in the morning. Again I wanted to try and get in the break and see how long I can hold on. And again I failed. I attacked a few times, but got brought back every single one of them. Because of the altitude after my efforts on the front a lap later I found myself at the very back of the field. When you attack while racing at altitude be sure you will get away, because if someone counters you, you will be struggling like hell. So that’s what I did – struggled. A group of four guys got away. Lack of concentration from the leaders team meant they managed to lap the field and overtook the race lead. Ty again managed to do a real good sprint and won the field sprint in the end.

The one and only fast pedaler Joey Rosskopf. Photo: Brian Doege

The one and only fast pedaler Joey Rosskopf. Photo: Brian Doege

Stage 5 was going to be real hard. Three climbs that each took from 20 to 30 minutes to climb. We wanted to get at least two guys in the break so that we could use some tactics later in the race. Of course, I tried to be there, but already after 5km I felt that this will be a hard day, because I was suffering already. Luckily, or I should say because they were real strong and smart Ty, Joe Lewis and Joe Schmalz got in the move. Lewis and Ty rode their legs of so that Schmalz would have a gap before climbing the first real climb. While I was just trying to make it to the first climb and getting bottles for the rest of our guys. I knew the climb, so I tried to save my energy by moving up the field on the easier parts and holding the wheel in front of me on the steeper parts. If I felt that the pace was too high I would drop down a few places, I would not try and accelerate fast so that I wouldn’t have to pay later on in the climb. I did a good job and went over the top of the climb just far enough to be able to catch up on the descent. But I knew that I had more energy to spend and that the next time I would be able to climb better. In the valley I went back to the car twice to get some bottles again for everyone, got some food in me and prepared myself for the next climb. It was a steep one and we started out real fast and the group split into two instantaneously. Unfortunately, I was in the same group as three of my team mates, which meant that they were as far back as I was. The group kept a steady pace and we got over the next two climbs together, even managing to catch a few riders that were dropped from the front group. The final 1km was uphill and the group rolled into twos and threes. I was just happy to cross the line and be over with it.

It turned out I even managed to move up in the GC and finished the stage race in 21st position. We didn’t manage to get anyone in the top 10, but this wasn’t the best race for our qualities and considering all the crashed and the fact that we broke 6 bike frames it wasn’t the worst week.

Enough about racing, let’s here some stories. While training on the roads of the first stage we descended down a gravel road so that we could have a look at the “ghost town”. We stopped a couple of times wondering if there really was something and was if worth risking a puncture. Seeing the damaged train tracks, the huge mine, the old houses was worth it though. It wasn’t completely abandoned, because there were people that lived there, but probably no more then 10 of them.

The "ghost" twons general store

The “ghost” twons general store

When we first got into town we went to a restaurant for dinner. This restaurant had an open mic night, so we enjoyed… no not really… had to listen to people playing music. Turned out they had open mic nights often. But that wasn’t the worst singing we heard while in Silver City. When we had completed the final stage we went out again to have some food that wasn’t the same one we had been eating for the whole week. It was a Sundays night so there were a lot of people going out and the place we went to had live music. Some good food, some weird people and some really bad music. At one point in one of the songs there were whale and dolphin noises being played.

On the way back from the final stage I saw two deers run across the road right in front of me, I had to brake in order not to hit them. That just was again one of the signs that we were far away from other towns and that nature there was untouched. I liked that feeling that you are in a countryside and that everything around seems more natural with less human damage. The feeling of being in a remote place, with very friendly people around, not too much green trees and high altitude is what I will remember from this trip.

Here is a list of some fun facts I have found while in Silver City:

  • Rain in Silver City is very dirty. No, not the one coming from tarmac, just the rain itself.

  • People where even friendlier than usual in NM.

  • We managed to find a Geocach while staying there.

  • All over the US you can see some huge flags.

  • Beef jerky in NM is sooo goood.

  • Saw the sigh that you are in the middle of nowhere – tumble weed.

  • In NM grass is green on neither side. It’s just really dry.

  • There is also tasty beer in the States.

  • There’s a fast food restaurant called Sonic and they have yummy slushes.

  • If you know sign language, would you consider yourself bilingual?

  • Even teams chiropractor reads my blog and he’s the best one in town, so check him out:

Almost forgot. If you are a professional cycling fan and want to see if you can make a better Fantasy Team then I can, then sign up on and join the Baltic League. It’s too late to join for the Giro, because the race has started, but keep your ears open when the Tour is coming to town. This is a thing my and my friends have started last year and it’s always that little bit more exciting to watch a race when you sort of have riders in it.

Hope you liked the read and until next time.


While racing we crossed the Continental Divide several times

While racing we crossed the Continental Divide several times

Kad biju pavadījis pāris dienas atpakaļ Grīnvilā, devāmies jau uz nākamajām sacensībām Vinston Salem pilsētā. Šeit bija uzaudzis mūsu komandas sporta direktors Tomass Kreivens, kas nozīmēja, ka nakšņojām tuvu viņa vecāku mājām un ēdienreizes devāmies ieturēt tur. Viņi bija īpaši viesmīlīgi un bija ļoti patīkami pie viņiem paciemoties. Arī sacensības mums padevās, jo Džo izcīnīja otro vietu un arī es sāku justies labāk. Izdevās pārmīt pāris vārdus arī ar Viesturu, kurš ar savu komandu bija ieradies uz sacensībām, bet, protams, ka būtu gribējies nedaudz vairāk aprunāties. Izskatās, ka mums izdosies arī vēlreiz tikties, jo viņa komanda iespējams atbrauks uz vēl kādām sacensībām jūnijā.

Jau nākamajā dienā pēc sacensībām devāmies uz Ņūmeksiku. Ne pārāk ātrs lidojums, bet tomēr galamērķī nokļuvām. Šeit mēs pavadījām desmit dienas pirms sacensībām, lai pierastu pie augstkalnes, bet pēcāk piedalītos komandas pirmajā UCI daudzdienā šogad. Sacensības norisinājās ap Silver City, NM(Nezinu kā īsti šo pilsētu tulkot, tādēļ netulkoju). Piecu dienu sacensības ar finišu kalnā jau pirmajā dienā, līdzenāku otro posmu, individuālo braucienu, kritēriju un noslēdzošo dienu ar trīs lieliem kalniem, kas arī izšķirtu kopvērtējumu.

Pirmais posms bija pārsvarā līdzens līdz nonācām pie pēdējā kalna, kas bija 10km garš, bet ar 2kilometru līdzenumu pirms pēdējiem četriem kilometriem. Plānā bija nogādāt Batleru labā pozīcijā pirms izšķirošajiem četriem kilometriem. Diena bija vējaina un pateicoties pavējam starts bija ļoti ātrs. Pirmajās 30minūtēs pievarējām 30 kilometrus, pirmajā stundā – 53. Beidzot arī izveidojās dienas atrāvies un visi nedaudz nomierinājās. Kad atrāvienam bija deviņu minūšu pārsvars, es jau domāju, ka vairs viņus nenoķersim, bet pēc pāris paātrinājumiem no komandām, jo bija sācis pūst sānu vējš, bēgļi ātri zaudēja savu pārsvaru. Lai būtu drošībā un palīdzētu noķert atrāvienu, es atrados peletona pašā priekšā. Uz ātra nobrauciena vienam no braucējiem stūre izslīdēja no rokām un vairāk kā puse dalībnieku nokrita. Noteikti viens no briesmīgākajiem kritieniem, ko esmu redzējis. Šis kritiens arī sagāza mūsu cerības uz uzvaru kopvērtējumā, jo mūsu labākais braucējs nespēja vairs startēt nākamajā dienā. Mums vēl bija divi braucēji pirmajā divdesmitniekā, tādēļ centāmies koncentrēties uz nākamajām dienā, lai censots uzlabot viņu pozīcijas kopvērtējumā.

Pinos Altos - the finish of the last stage was here. Also a small ghost town

Pinos Altos – the finish of the last stage was here. Also a small ghost town

Otrajā posmā cerēju ieslīdēt dienas atrāvienā, lai noņemtu spiedienu no komandas, bet trīs vīriem izdevās atrauties un es nebiju viens no tiem. “Jamis” komanda ļoti labi sargāja līdera kreklu un pēdējos 10km bija skaidrs, ka būs grupas finišs. Kad bija palikuši 5kilometri, mēs visi kārtīgi izstiepām peletonu. Nedaudz par strauju uzsākām “vilkt”, kas nozīmēja, ka pēdējā kilometrā bija palikuši tik divi vīri, bet viņiem tāpat izdevās labi pacīnīties un Tajs šķērsoja līniju kā sestais un Džo arī turpat desmitniekā vien bija.

Individuālais brauciens bija 26kilometru garš un ar nelieliem pauguriņiem. Jutos motivēts, bet zināju, ka par uzvaru necīnīšos. Vienalga man bija nepieciešama prakse, tādēļ gribēju redzēt kā man padosies sevi pamocīt. Izrādījās, ka es vēl joprojām esmu tikpat slikts kā agrāk, tādēļ finišēju tālu no uzvarētājiem. Par laimi, diena uzlabojās, kad Džoijs ieslēdza savu dzinēju un pārlidoja visiem pauguriņiem un uzrādīja trešo labāko laiku. Starp citu, nesen viņš arī izcīnīja otro vietu Amerikas Čempionātā individuālajā braucienā, kas ir tāda paša līmeņa sacensības kā mums Eiropas Čempionās.

Kā parasti kritērijs norisinājās pēcpusdienā, tādēļ no rīta izbraucām vieglu treniņu. Atkal cerēju tikt atrāvienā un censties izturēt pēc iespējas ilgāk. Un atkal man tas neizdevās. Pāris reizes mēģināju aizmukt, bet katru reizi kāds pievilka grupu atpakaļ. Pateicoties tam, ka atradāmies augstkalnē, pēc maniem uzbrukumiem priekšā, nākamajos apļos es vienīgi varēju mēģināt noturēties pašā grupas aizmugurē un neatpalikt. Pēc katra enerģijas lādiņa, ko tu patērē augstkalnē, ir jāgaida daudz ilgāk, lai tas atkal uzlādētos. Neliela grupa braucēju atrāvās no peletona. Līdera komandas neuzmanības dēļ šiem braucējiem izdevās ātri vien palielināt pārsvaru, noķert grupu par apli un pārņemt līdera kreklu. Tajam atkal padevās lielisks sprints un viņš uzvarēja grupas sprintu sacensību beigās.

Another view from the "ghost" town. Museum? Seems legit

Another view from the “ghost” town. Museum? Seems legit


Piektais posms solījās būt ļoti smags. Trīs kalni, kur katrs prasa ap 25minūtēm, lai tiktu līdz augšai. Komandas plānā bija dabūt vismaz divus braucējus atrāvienā, lai varētu pielietot kādus taktiskus manevrus vēlāk etapā. Protams, arī es centos tur būt, bet jau pirmajos piecos kilometros jutu, ka man šī būs smaga diena, jo jau jutos ļoti slikti. Par laimi, īstenībā pateicoties viņu meistarībai Džo, Tajs un Šmalcs iekļuva atrāvienā. Džo un Tajs kārtīgi kurināja tempu atrāviena priekšā(un nodedzināja savas kājas), lai Šmalcs varētu sākt kalnu ar pārsvaru pār grupu. Tikmēr es centos izdzīvot līdz pirmajam kalna un nodrošināt, ka mūsējiem pietiek dzērieni un ēdamais. Biju jau braucis tajā kalnā, tādēļ zināju, kurās vietās nepieciešams pārvietoties uz grupas priekšu, bet kurās jācenšas tikai neatpalikt. Ja jutu, ka temps bija par augstu, tad nedaudz palaidu pāris braucējus sev garām, centos arī braukt vienmērīgā tempā, bez uzrāvieniem, lai pēcāk, tuvojoties kalna virsotnei nevajadzētu par to rūgti maksāt. Diezgan labi padevās mans plāns un atpaliktu tik, lai nobraucienā spētu noķert grupu. Tomēr es zināju, ka nākamajā kalnā man būs vairāk enerģijas, ko patērēt. Ielejā atkal atpaliku līdz mašīnai, lai dabūtu dzērienus un pabarotu savējos. Sākums bija ļoti stāvs un uzreiz grupa sadalījās divās daļās. Biju otrajā grupā ar trijiem komandas biedriem, kas diemžēl nozīmēja, ka viņi nebija pirmajā grupā. Grupā braucām vienmērīgā tempā un visi kopā tikām līdz pēdējam kilometram, kurš atkal veda augšup, kas nozīmēja, ka grupa atkal sadalījās. Es biju priecīgs šķērsot finiša līniju un sākt atpūsties pirms nākamajām sacensībām.

Izrādījās, ka man pat izdevās uzlabot savu kopvērtējuma pozīciju un noslēgt sacensības 21. vietā. Nevienam no komandas neizdevās iekļūt top 10, bet šīs sacensības nebija varbūt tieši priekš mūsu komandas spējām un ņemot vērā to, ka salauzām sešus rāmjus, noteikti nebija sliktākā nedēļa.

Pietiks rakstīt par sacensībām, laiks pāris stāstiņiem. Kad trenējāmies uz pirmā posma ceļiem, nobraucām pa grants ceļu otrpus kalnam, lai apskatītu “spoku” ciematu. Pāris reizes gan piestājām, jo neticējām, ka ceļa galā tiešām būs ko redzēt. Ieraugot izpostītās dzelzceļa sliedes, milzīgo raktuvi, vecās mājas, bija skaidrs, ka bija tā vērts. Ciematiņš nebija pilnīgi pamests, jo tomēr bija cilvēki, kas tur dzīvoja, bet visdrīzāk ne vairāk kā 10.

Kad atbraucām uz pilsētu, devāmies vakariņās uz vietējo restorānu. Resotrānā bija “brīvā mikrafona vakars”, tādēļ izbaudījām… ne pārāk gan…drīzāk klausījāmies vietējos dziedot un spēlējot mūziku. Izrādījās, ka šādi vakari viņiem tur nav retums. Bet tā nebija sliktākā mūzika, ko dzirdējām, kamēr tur dzīvojām. Pēc pēdējās dienas devāmies pavakariņot ārpus mājas, lai nevajadzētu atkal ēst rīsus. Bija svētdienas vakars un cilvēki ar ģimenēm devās vakariņot ārpus mājām. Bārs, kurā ieradāmies, spēlēja dzīvo mūziku. Labs ēdiens, dīvaini cilvēki un patiešām slikta mūzika. Vienā brīdī es pat dzirdēju vaļu un delfīnu skaņas ritma pavadījumā.

"Tumble weed" jeb kūleņnezāle

“Tumble weed” jeb kūleņnezāle

Minoties uz mājām, pēc pēdējā posma man tieši priekšā pār ceļu pārskrēja divas stirnas, man pat nācās nedaudz sabremzēt, lai tām neuzskrietu virsū. Tā atkal bija pazīme, ka tiešām atradāmies tālu no citām pilsētām un ka daba šeit bija vēl neskarta. Man tīk tā sajūta, ka atrodies laukos un viss apkārt vēl ir cilvēka nesabojāts. Tā sajūta, ka atrodies nomaļā vietā, ar ļoti draudzīgiem cilvēkiem, ne pārāk daudz zaļiem kokiem un pāris tūkstošu metru virs jūras līmeņa ir tas, ko atcerēšos no šī brauciena.

Visbeidzot pāris uzjautrinoši fakti, kurus atklāju atrodoties Silver City:

  • Lietus Silver City ir ļoti netīrs. Nē, nevis pēc tam, kad tas špricējas virsū no asfalta, bet vienkārši pats lietus.

  • Cilvēki Ņūmeksikā bija vēl draudzīgāki kā parasti.

  • Mums izdevās atrast vienu Slēpni(Geokaču), kamēr dzīvojāmies pa pilsētu.

  • Visapkārt ASV var pamanīt milzīgus valsts karogus. Tiešām lielus.

  • Beef jerky(Lielopu kūpinājumi?) Ņūmeksikā ir vēl gardāki.

  • Izdevās redzēt vienu no pazīmēm, ka tiešām atrodies nekurienē – tumble weed jeb kūleņnezāli(jā, tas ir mans tulkojums).

  • Ņūmeksikā nevienā pusē žogam zāle nav zaļa.

  • Štatos ir arī garšīgs alus.

  • Pastāv ātrās ēdināšanas restorāns “Sonik” un viņiem ir garšīgi ledonādes(ledus+limonāde arī mans tulkojums).

  • Ja tu māki zīmju valodu, vai tad tu vari apgalvot, ka zini svešvalodu?

  • Pat komandas fizioterapeits lasa manu blogu un viņš noteikti ir prasmīgākais pilsētā.

Gandrīz piemirsu. Ja esi profesionālās riteņbraukšanas cienītājs un gribi zināt, vai spēj uztaisīt labāku sapņu komandu kā es, tad pievienojies un Baltijas Līgai. Šoreiz gan ir par vēlu, jo Giro jau ir sācies, bet turi acis un ausis vaļā, kad Tūre sāk tuvoties startam. Pagājušo gadu sākām to kopā ar komandas biedirem un vienmēr ir jautri skatīties posmus, kad “tavi” braucēji cīnās par uzvaru.

Ceru, ka šoreiz pārāk nenogarlaikoju un līdz nākamajai reizei.



2 thoughts on “Silver City

  1. Čau, Tom, liels paldies par kārtējo ierakstu. Riktīgi smējos par delfīniem, varēji OPEN MIC piedāvāt uzspēlēt kovboju rokenrolu! Vēl atceries? 🙂 Forši, ka raksti arī par sacensībām, kurās nejūties lieliski, par to, kāds ir darbs, kas katrreiz jāiegulda vai uzdevums, kas jāizpilda vai ko pats sev nospraud kā izpildāmu! Bet gribēju prasīt – kādā ziņā slikti juties? Fiziski? Tevi tur nebaro pietiekoši? 🙂 tāda ziņā, ka vainīgs klimats, ēšana, kalni vai viss kopā?

  2. Bija reize, kad piesēdos pie klavierēm un domāju, ka atcerēšos, bet nespēju. Ir izdzisis šis gabals no manas galvas.
    Fiziski slikti jutos. Nebija īsti tik spēka, cik gribētos, bet tā jau laikam bieži vien ir.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in: Logo

You are commenting using your account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )


Connecting to %s