Time to rest

Didn't take this one, but this is what the two weeks have felt like

Didn’t take this one, but this is what the two weeks have felt like

I tend to write down ideas for my next post, but this time I’ve lost the list. It’s been a while since I’ve written something, so I will just have to try and make the best of it. The pictures won’t be taken by me as well, just stuff I find on the web. Here it goes.

Last time I wrote about racing in Silver City. Since then I’ve spent two weeks back in Greenville training. Well… Not really. I have been training, but mostly focusing on resting though. Now I am in Milwaukee and will be heading down to Iowa for 4 days of local racing. After that we fly to Philadelphia on the 30th to do the 1.1 UCI race there. Should be a big one. Will have a few days back in G-ville after that after which I’ll fly to Quebec, Canada for Tour de Bauce(10.-15. June). Here comes the best part for my Latvian followers, I will fly from Canada back home. I’ll be in Latvia between 17th June and 3rd July racing the Nationals and doing some training on roads I’ve missed a little.

If you read my twitter then this won’t be news to you. I was sleeping in an altitude tent for seven nights when I got back from New Mexico. Athletes go to altitude, because there is less oxygen, so the body needs to adapt and the only way it can do that is by making more red blood cells. More red blood cells means you can transport more oxygen to your muscles, which in turn means you can go faster and not get tired so quickly. 21 days at altitude has been proven as the amount you need in order to have the biggest benefit. As we stayed in New Mexico only for 14 nights, I “added” the 7 nights back home. Everyone knows what tents look like, this one isn’t much different. The biggest difference is that you put an air filter inside the tent which blows out air with reduced amount of oxygen in it. This “altitude air” comes from a machine that’s not too far from your bed, makes a bit of noise and is not the best sleeping partner in the world. It gets hot during the night inside the tent and in the morning you’re always more then happy to climb out of it. So this means I was sleeping “high” and training “low”. And so far I feel that it’s worked.

Altitude tent. Looks a bit like the one I had though.

Altitude tent. Looks a bit like the one I had though.

Another thing I did while back “home” was visit the Carmichael Training Systems(CTS) office in Brevard. An hour’s drive away from the service course at the whole Hincapie Sportswear Devo Teams disposal we have a great facility where we can do a lactate threshold test, get a bike fit for both the TT bike and the road bike and even get our shoe cleats put in the perfect spot. I hadn’t done a lactate test in a while and was keen to see what the numbers look like. Plus I was hoping to get some adjustments on my TT bike and redo the road bike.

The fits are quite simple. They put some LED sensors on you and look at all the angles your body is at while you spin your legs on the trainer. The important things on the road bike fit are that your knee doesn’t go too much forward, that your leg is not over or under extended and that you are feeling good of course. As the TT’s are more about aerodynamics it is a bit trickier to get this position set up. You want to keep in mind all the same angles and add the angle your back is in, but you don’t want to close up your blood circulation. We made some small adjustments on both bikes and I was really happy I did that.

Joe getting his aero on. (A picture from a previous post)

Joe getting his aero on. (A picture from a previous post)

After that it was time for the LT(Lactate Threshold) test. For everyone there’s a speed in which they could go on for a long time, but once you have to go that little bit faster you get tired quickly and can’t go on no more. That’s your threshold. While you are riding under your threshold your lactate levels are steady, but once you go over that limit lactate builds up very fast and you need a lot of time to flush it out again and be able to go that same speed. So by measuring lactate levels and the “speed”(or power) you are going at, it’s really easy to find your LT. The protocol is simple. Start out with 100w and every 3 minutes they add 25w more and you continue until your muscles say that’s enough. They take a little blood sample from your finger to measure the lactate levels 2 minutes into every step. Once you can’t go on they take two more measurements from your finger to see how effectively you get rid of the lactate build up and that’s it. The test is done. It’s never easy, because you have to push yourself to the max, but I always have fun seeing the results and seeing what I need to do to improve more.

As I had a little more time on my hands just because I wasn’t training as much as usual I started to come up with ideas on how to spend that time. Luckily Greenville Down town was hosting the “Artisphere” . Lot’s of artists, hand craftsmen and nice people filled Main street, so we went to have a look and enjoy some dinner while we were down there. I’m not as educated in art as I should be, but it was still nice to have a small walk between the tents and enjoy what the people had to offer.

Finally, I completed my promise and made a Latvia dish for my host family. It was a sort of a potato and meet casserole, but it didn’t work out as it should have. Or I should probably say I didn’t make it as good as it should have been. But they were very nice and said they still liked it and I didn’t see anyone spitting food in the napkin. I had to make amends so I tried making a traditional Latvian cranberry dessert. It turned out to be tasty and light, just as it should be. That gave me back some confidence in my cooking skills and I baked even two apple pies. One to try and still prove that I’m not the worst cook in the world to the Jones. And the other one for Alder to keep him from starving while he drove the car and our bikes to Milwaukee. Plus it was a gluten free apple pie so I could give a few pieces to Joe and Dion.

Artishpere in Greenville, SC

Artishpere in Greenville, SC

Almost as a “thank you” for not poisoning them Roy and Lynne invited me to go to the Phantom of the Opera with them in Downtown Greenville in the Peace Center. I hadn’t been to the opera for a really long time and I’m always up for some culture, so I was more then happy to take the chance and see it. Of course I had hear the theme song, but that’s pretty much sums up my knowledge about the play. Beautiful costumes, great feel for the rhythm, even better singing and all topped off with a stage that could transform more ways then all the “Transformers” combined it was an experience to remember for a long time.

The team has a lot of people involved in many different ways, so I’ve made a lot of new acquaintances in Greenville and it still amazes me how nice and welcoming they are. Rick, our team doctor, and his wife had invited us to come over for dinner just a few days before we left. And two nights before that Jacky and Clive cooked dinner for us. It’s almost as if I don’t even need to cook at home any more. I’m also pleasantly surprised how good of a cook everyone is. The delicious cornbread and cabbage rolls that Jacky made are still on my mind. Not to mention the tacos we had at Ricks place. Tacos with fresh guacamole, pork and even real Alaska fish. It’s mouthwatering just thinking about it.

So it was really great to spend some time back in Greenville before jumping back into racing again. Did a lot of things I normally don’t and watched a lot of play-off hockey. Whenever I finish my writing my blog in English it takes me at least half a day to get myself together and translate it to Latvian, so I would see this blog becoming an only English version in a while. That’s why I’d suggest you study up on.

And again, here are a few fun facts:

  • Not all petrol stations sell diesel

  • You always have to take off your shoes when going through security in airports

  • Fresh cut grass and flowering bird cherry smells as good here as it does back home

  • Why do they have tomato juice on planes? Nobody likes it anyway.

  • A lot of people in Greenville have dogs and when they go to public places dogs don’t have to wear muzzles. But the dogs are real friendly, that they don’t even need them. Except the ones you encounter when on a bike near their house.

  • The length of commercials in a cinema is at least one third of the length of the movie.

Thanks for reading and hope you liked it.

T.s.

A thing a light ride is not complete without

A thing a light ride is not complete without

Parasti mēdzu pierakstīt idejas nākamajiem rasktiem, bet šoreiz esmu pazaudējis sarakstu. Tā kā ir pagājis diezgan ilgs brīdis, ir pienācis laiks, ko uzrakstīt. Bildes arī šoreiz nav manis fotogrāfētas, jo telefons ar bildēm ir palicis Grīnvilā.

Iepriekšēja rakstā stāstīju par “Silver City” un sacensībām Ņūmeksikā. Kopš tā brīža paspēju pabūt Grīnvilā divas nedēļas trenējoties. Kaut gan ne pārāk… Šajā periodā vairāk gan atpūtos. Jau esmu atceļojis uz Milvakī, lai šajā nedēļas nogalē piedalītos vietējās sacensībās, pēc kurām 30. maijā lidosim uz Filadelfiju, kur 1.jūnijā piedalīsimies 1.1 UCI sacensībās. Jau 2.jūnijā lidosim atpakaļ uz Grīnvilu, lai pāris dienas atjaunotu spēkus un lai varētu tālāk lidot uz Kanādu, kur piedalīsimies “Tour de Beauce” daudzdienā(10.-15.06). Tomēr jau divas dienas pēc sacensību beigām būšu Latvijā. Mājās būšu satiekams no 17. līdz 3. jūlijam, kad jau atkal došos atpakaļ uz ASV.

Ja pamanījāt, tad tviterī minēju, ka esmu uzslējis telti savā guļamistabā. Tā bija augstkalnes telts, kurā gulēju septiņas naktis pēc tam, kad biju atgriezies no Ņūmeksikas. Sportisti dodas uz augstkalni, jo tur ir mazāk skābekļa, tātad ķermenim ir jāpierod pie lielākas slodzes, un vienīgais veids, kā tas to var izdarīt, ir ražot vairāk sarkanos asinsķermenīšus. Jo vairāk sarkano asinsķermenīšu, jo vairāk skābekļa tiek nogādāts pa asinīm uz muskuļiem, kas savukārt nozīmē, ka spēj braukt ātrāk un nogurt vēlāk. Ir pierādīts, ka pavadot 21 dienu augstkalnē ir vislielākais efekts. Tomēŗ Ņūmeksikā mēs atradāmies tikai 14 naktis, tādēļ es tā teikt “pievienoju” vēl septiņas naktis atrodoties jūras līmenī. Visi zinām kā izskatāš telts, un šī telts īpaši arī neatšķirās. Lielākā atšķirība ir gaisa filtrā, kurš tiek ielikts teltī. Filtrs teltī iepūš gaisu ar zemāku skābekļa saturu, tādejādi simulējot atrašanos augstkalnē. Šis “augstkalnes gaiss” nāk no ierīces, kas atrodas ne pārāk tālu no tavas gultas, rada arī zināmu troksni un nav pats patīkamākais gulēšanas biedrs. Pa nakti teltī kļūst karsti un katru rītu, izrāpjoties no telts, ir liels prieks, ka var atkal normāli uzelpot. Pagaidām liekas, ka šīs septiņas naktis man ir palīdzējušas, bet to jau vairāk varēs novērot nākamajās sacensībās.

Vēl viena lieta, ko man izdevās izdarīt, kamēr biju atpakaļ “mājās”, bija aizbraukt uz Kārmaikla Treniņu centru(CTS) Brevardā. Stundas brauciena attālumā no komandas bāzes visiem “Hincapie Sportswear Devo” braucējiem ir pieejamas lieliskas telpas, kur mēs varam veikt gan laktāta sliekšņa testu, gan saregulēt velosipēda uzsēdi un pat novietot kurpju “kalotkas” ideālajā vietā. Sen nebiju veicis testu, lai noteiktu slieksni, tādēļ biju gandarīts par šo iespēju. Cerēju arī veikt pāris korekcijas manā individuālā brauciena riteņa pozīcijā un arī šosejas riteni nedaudz pieregulē.

Artisphere in Downtown Greenville, SC

Artisphere in Downtown Greenville, SC

Uzsēdes noteikšana ir diezgan vienkārša. Tev pie ķermeņa sānā piestiprina vairākās vietās LED sensorus un no sāna apskata kādos leņķos atrodas tavs ķermenis, kamēr tu pabrauc uz trenežiera. Uz šosejas riteņa galvenā uzmanība tiek vērsta tam, lai tavs celis neaizslīd pārāk tālu, lai ceļa locītava nav pārāk izstiepta vai tieši otrādi par maz tiek iztaisnots celis un, protams, svarīgi arī, lai tu jūties komfortabli. Individuālā braucienā lielu lomu spēlē aerodinamika, tādēļ šis uzsēdes regulēšana ir nedaudz sarežģītāka. Jāpievērš uzmanība visiem tiem pašiem parametriem, kam iepriekš, bet vēl jāņem vērā kādā leņķī atrodas tava mugura. Svarīgi ir nenolaist muguru arī par zemu, jo tad asinis vairs tik labi necirkulēs, kas nozīmēs, ka zudīs spēks, ko spēsi ielikt pedāļos. Man nācās veikt tikai niecīgas izmaiņas abās uzsēdēs, bet biju priecīgs, ka to esmu izdarījis.

Tālāk sekoja laktāta sliekšņa(LT) tests. Visiem mums ir viens ātrums, kurā spējam braukt ilgi un dikti, bet, kad nākas pabraukt kaut nedaudz ātrāk, mēs ātri nogurstam un zaudējam spēkus. Šis ir tas laktāta slieksnis. Kamēr brauc zem sliekšņa laktāta līmenis asinīs ir nemainīģs, bet tiklīdz tu pārbrauc pāri šai zonai līmenis ļoti strauji uzlec augšā un tavam organismam nepieciešams daudz laika, lai atbrīvotos no laktāta un varētu atkal atgūt ritmu. Tātad mērot laktāta līmeni asinīs un ātrumu(jaudu) ar kādu brauc, var ļoti vienkārši noteikt tavu LT. Plāns ir vienkāršs. Sāc ar 100w un katras trīs minūtes palielini jaudu par 25w līdz brīdim, kad muskuļi sāk kliegts, ka vairs nespēj. Pēc divām minūtēm katrā 25w posmā, no tava pirksta paņem nielielu asiņu daudzumu un izmēra laktāta līmeni. Kad vairs nespēj turpināt mīties, vēl divas reizes tiek paņemts laktāts, lai redzētu, cik ātri tu spēj atbrīvoties no šī toksīna. Tas arī viss. Tests ir galā. Šis tests nekad nav viegls, jo tev vienmēr jāmēģina noturēties pretim jaudai cik vien ilgi spēj, bet vienmēŗ ir patīkami redzēt rezultātus un meklēt veidus kā vari uzlabot savu ķermeni.

Measuring the lactate levels

Measuring the lactate levels

Tā kā man bija vairāk brīvā laika starp treniņiem, centos atrast veidus kā sevi nodarbināt citādi. Par laimi Grīnvilas centrā bija ieradusies “Artisfēra”. Daudz mākslinieku, rokdarbu meistaru un jauku cilvēku piepildīja Grīnvilas centrālo ielu. Devāmies turp, lai paskatītos, kas tur īsti notiek un arī pavakariņotu pilsētā. Manas zināšanas mākslā varbūt nav tik ļoti plašas kā varētu vēlēties, bet tāpat bija interesanti pastaigāt starp teltīm un paskatīties, kas kurā slēpjas.

Beidzot arī piepildīju savu solījumu un savai viesģimenei pagatavoju maltās gaļas kartupeļu sacepumu. Nesanāca gan kā plānots, bet es, protams, vainoju vietējo krējumu. Viņi bija ļoti jauki un izēda šķīvjus un es īsti nepamanīju, ka kāds būtu iespļāvis salvetē kādu kumosu. Man bija jāpierāda, ko tomēr spēju pagatavot ko garšīgu, tādēļ izlēmu uzmeistarot dzērveņu debesmannā. Izdevās atrast arī mannā miltus un deserts izdevās gards un gaisīgs. Pēc debesmannā pagatavošanas, atguvu pārliecību savai kulinārijas prasmei un pagatavoju ābolu sacepumu. Vienu uzcepu ģinemei, lai pierādītu, ka tiešām neesmu slikts pavārs. Savukārt otru uzcepu Alderam, kurš veda mūsu riteņus uz Milwakī, lai viņam būtu ko uzēst garajā ceļā. Ābolu sacepumu pagatavoju bez glutēna, lai arī Džo un Dions varētu uzēst pa kāda gabaliņam.

Gandrīz kā “paldies” par viņu nenoindēšanu Rojs un Linna mani ielūdza iet kopā ar viņiem uz izrādi “Operas Spoks”. Sen nebiju bijis operā, tādēļ biju gandarīts, ka šāda iespēja ir nākusi pretim un, protams, nekavējoties izmantoju. Manas zināšanas par šo operu aprobežojās ar galvenās melodijas atcerēšanos, bet īpaši vairāk gan es nezināju. Krāšņi tērpi, lieliska ritma izjūta, brīnišķīgas balsis un visam pa virsu skatuve, kas pārveidojās vairāk kā visi tēli no filmas “Tranformeri” padarīja šo izrādi par vakaru, ko atcerēties ilgi.

Spent several good coffee stop hours here at the Swamp Rabbit

Spent several good coffee stop hours here at the Swamp Rabbit

Komandā ir ļoti daudz cilvēku, kas ir iesaistīti visdažādākajos veidos, tādēļ esmu ieguvis ļoti daudz jaunu paziņu Grīnvilā. Vēl joprojām esmu arī pārsteigts cik šie cilvēki ir laipni un draudzīgi. Riks, mūsu komandas ārsts, un viņa sieva ielūdz mūs uz vakariņām pie viņiem pāris dienas, pirms devāmie prom. Savukārt divus vakarus pirms tam, Džekija un Klīs gatavoja vakariņas mums. Man gandrīz pašam vairs nekad nav jāgatavo vakariņas. Arī esmu patīkami pārsteigts, cik garšīgi visi māk gatavot. Vēl joprojām atceros, cik garšīga kukurūzas maize un kāpostu tīteņi bija. Tomēr tie tako, ko ēdam pie Rika, bija vēl garšīgāki. Tako ar svaigu avokādo pastu, cūkgaļu un pat īstu zivi no Aļaskas. Vēl tagad siekalas saskrien mutē, kad iedomājos par tiem.

Kopumā bija ļoti patīkami pavadīts laiks Grīnvilā, pirms dodamies atpakaļ sacensību karuselī. Sadarīju šo to, ko parasti nemēdzu darīt, un paskatījos daudz plejofu hokeju. Katru reizi, kad uzrakstu blogu angliski, paiet vismaz puse dienas, līdz pieķeros klāt tulkošanai uz latviešu valodu. Tā vien liekas, ka drīz vien kļūšu par slinku, lai tulkotu latviski, tādēļ sāc vien atsvaidzināt savu angļu valodu, dārgais lasītāj.

Un atkal pāris jautrie fakti:

  • Ne visās degvielas uzpildes stacijās ir pieejama dīzeļdegviela.

  • Vienmēr ir jānovelk apavi ejot cauri drošības kontroles zonai lidostās.

  • Svaigi pļauta zāle un ziedošas ievas šeit smaržo tikpat labi kā mājās.

  • Kādēļ tiek piedāvāta tomātu sula lidojuma laikā? Nevienam tak tāpat tā negaršo.

  • Grīnvilā daudziem cilvēkiem ir suņi un publiskās vietās šiem suņiem nav jānēsā uzpurnis. Bet suņi ir tik draudzīgi, ka tas nemaz nav nepieciešams. Izņemot tos, ko sastopu braucot ar riteni.

  • Reklāmu garums kinoteātrī ir vismaz viena trešdaļa no filmas garuma.

Paldies, ka lasīji, un ceru, ka patika.

T.s.

Milwaukee. Had to add at least one picture I had taken

Milwaukee. Had to add at least one picture I had taken

Advertisements

One thought on “Time to rest

  1. Es noteikti balsoju par latviešu valodas saglabāšanu blogā!! 🙂 un esmu pārliecināta, ka daži no Taviem Latvijas lasītājiem domā tāpat, kā arī ir vēl daži, kuri diez vai paspēs ātri iemācīties angliski.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s