Back to racing


Milwaukee Art Museum

Milwaukee Art Museum

After some rest it was time to get back to racing. Felt like I hadn’t trained and was a bit worried to see how the racing goes. The plan was to do 4 days of racing – a 150km road race followed by three crits. The funny thing about resting – that’s the time you get better, because your body adapts to the training load that has been put on before. It turned out, that it was just what I needed.

We landed in Milwaukee and were greeted and welcomed by Billy Jones – the head of our junior team. He was the one that would take care of us during the week and we even stayed at his house several nights. Milwaukee is a beautiful city. The lake makes it just so much more attractive. The roads are bad though. Felt a bit like roads back home where you have to watch out for potholes every single turn.

1, 2 and 3. Happy boys. Photo by:  Martin Vecchio Photography

1, 2 and 3. Happy boys. Photo by: Martin Vecchio Photography

We drove to Iowa for the first race and arrived with 30min to the start. A quick walk to get the numbers, throw on some clothes, fill up bottles and we’re ready to go with still 5min to the start. Easy. Luckily it was the longest day with 150km to cover, so we would be able to warm up before the race blows to pieces…hopefully. It was a bit windy, but nothing went clear till about halfway point. Then a big break rode away, me and Joe smashed it across(he did most of the smashing though). So with around 80km covered we had 4 guys in a break of around 20 guys. Somehow Dion slipped off the front and Joe joined him soon after. We hit a small climb and after a big attack from someone else I countered and flew across the gap. Usually in races you don’t get a chance to get in a three man break with two other team mates. Everyone knows it’s serious, so no one wants to miss out, that’s why it doesn’t really make it easier to get away. We rode for around 15km with a gap hovering around 15sec, but the guys behind blew and the gap increased to 1minute, then 2, then 3. I am still very thankful to Dion and Joe that they let me take the win and we crossed the line with smiles on all our faces.

Next up was the legendary Snake Alley Criterium. The circuit is special to say the least. Every lap you have to climb a steep cobbled road and the lap is only 1.3km so it doesn’t take long until you reach the bottom of the climb again. The start was real fast, but thanks to my win the previous day I got a call up and was standing on the first line. After a few laps people already got tired, but with 5 to go there were very little people left. I managed to almost bridge a gap of 25sec on the last two laps by flying up the climb, but in the end Holloway was too strong and I wasn’t able to catch him, so I finished 2nd. And I was still happy with that.

Third day I could already feel my legs getting a bit tired. Normally we would ride an hour in the morning, rest up and then race the crit in the afternoon, but these races are short, but our usual races are more then 4h, so to simulate some longer racing we went for a 2h30 spin just before the race and with the race we had a good day of 150km. The circuit was a bit hilly again, but a speed bump on the downhill is what this race is know for. I made some good attacks on the uphill, but never got a big enough gap to get away, so in the last lap I went to the front and tried to lead out Alder for the sprint. There was a break up the road with one of our guys in it, but even just for practice I did the lead out full on. It didn’t work out very good, but that’s why we need the practice, so that when we arrive for the win, we can make it just right.

Boys racing on the Snake Alley

Boys racing on the Snake Alley

Everyone was saying that the fourth day had a steep climb in the circuit that would make the difference, so all of us were keen on going for it full out. We rode in the morning, had lunch and were ready for the 1h30 of hard racing. The weather had another plan. A massive storm came in and the circuit was soaking wet. The elite women had 7 crashes until the race was neutralised. It was drying up, but there was another storm coming in, so the organisers proposed to shorten the race to just 30minutes, but on an agreement that if there were any crashes, the race would be stopped and that’s it. This made everyone more careful on the corners and no one took unnecessary risks. No one likes to see riders go down, so it was a win, win. Of course the race was flat out from the very first lap. I was feeling especially careful and went through the turns at a snails pace, which in turn meant I had to sprint as hard as I could every time to catch back on. Still using up a lot of energy by just trying to stay safe, I managed to make the move of 4 for the win and after getting caught in the last corner sprint for third. A good end to a nice weekend of racing.

We made some money, had some good old fun racing with a lot of spectators and were ready to go to Philadelphia where the real racing was.

There is only one 1.1 UCI race on the America Tour calendar, so you would think this makes the Philly Cycling Classic special. But really what makes this race the best one day race in America is the people of Philadelphia. The amount of fans cheering everyone on was probably more then the amount of spectators in a rock concert, but they would be having BBQ on the side of the road, drinking a few beers and just having a jolly good time. The race itself is not easy as well and that’s what the fans really enjoy. Seeing bike riders going past 10 times and trying to beat gravity while going up “The Wall” is fantastic. Fans cheering you on always make you pedal that tiny little bit faster and if you are as lucky as I was in Philly then you even hear your name yelled out at least a couple of times. I had my host family cheering me on and it definitely helped at least a little. After some real aggressive Hincapie Devo racing, it still came down to a sprint up the climb. The team did a perfect lead out for me and Dion just before the climb and we could fight for the win. Unfortunately, we weren’t the strongest ones, but Dion still managed to get a podium finish and I ended up 6th. Robin and Joey spent some energy in the break with Joey taking the KOM prize, but they still managed to do big turns in the lead out, not to mention Ty, Oscar and both Joe’s surprising their power meeters with the amount of W produced. This is what makes me really proud of our team! Go boys!

A picture from "The Wall" (not 2014 though)

A picture from “The Wall” (not 2014 though)

In the sprint I managed to get a max heart rate of 190+. To be fair I haven’t seen that kind of numbers for a few years, so I was pleasantly surprised. But even more surprising was the Carpenter family’s hosting ability. We stayed with Robins parents, who not only made some extremely delicious meals for us, made Robins brother sleep on an air mattress just so that the bike riders could get a good nights sleep and threw out his sister for too much giggling, but also were very kind and welcoming people. On race day Robin himself graduated from college and made it just in time for the race start, while after the race we had some real good BBQ for dinner. This for sure was one of the best weekends of racing in my life and I would love to come back next year.

While we raced in Iowa we stayed in hotel rooms. For the first time since coming to USA I was staying in a hotel before a race, because when travelling to bigger races we’ve had some host houses arranged. Felt like the beds we had to share got smaller every night. We enjoyed a bit more Mexican food then I would have liked, but when you don’t have a kitchen to cook in it’s not the worst option. Every hotel has it’s pluses and just when we needed to do laundry there was a laundromat in the hotel. This is when you appreciate what the team staff does for you, how much work they put in to take care of all the riders and let us rest as much as possible. So thank you guys again for helping us. The whole Hincapie Devo crew – not only Thomas, Brian, Casey, Meaghan who are there for the races, but also Lindsay, George, Kirk, Jennifer, Spencer, who make the arrangements before we even get to the race.

The legendary steps. With Dion and Džo throwing some punches

The legendary steps. With Dion and Džo throwing some punches

I have only a few fun facts, so I will keep them to myself till next time, because it would look silly to add just two. Hope you enjoyed my post even without them, but if you are really missing them re read my previous ones, there just as funny reading them for the second(even the third and fourth) time.


Don't drink and drive

Don’t drink and drive

Pēc nelielas atslodzes nedēļas bija pienācis laiks mesties atpakaļ sacensību apritē. Likās, ka neesmu pietiekoši trenējies, tādēļ biju nedaudz satraukts par to kā veiksies sacensībās. Plānā mums bija četras dienas ar sacensībam – 150km garš grupas brauciens pirmajā dienā, kuram sekoja trīs dienas ar kritērijiem. Interesants fakts par treniņiem – tu kļūsti stiprāks tieši atpūšoties, jo tajā brīdī muskuļi pierod pie slodzes, kuru esi pirms tam uzlicis treniņos. Izrādījās, ka tieši neliela atpūta bija tas, kas man bija vajadzīgs.

Kad bijām nolaidušies Milvokī, mūs sagaidīja Bilijs Džouns – junioru komandas galva. Viņš arī par mums rūpējās visas nedēļas garumā un atvēlēja guļvietu arī savā mājā. Milvokī ir brīnešķīga pilsēta. Lielais ezers to padara vēl pievilcīgāku. Ceļi tomēr ir slikti. Bija pat nedaudz sajūta, ka esmu atpakļ Latvijā, kur uz katra stūra jāuzmanās, ka nav kāda bedre.

Riding arounds Milwaukee

Riding arounds Milwaukee

Kad devāmies uz Iovu uz pirmajām sacensībām, mēs ieradāmies tikai 30 minūtes pirms starta. Raitā solī devāmies pēc numuriem, ātri uzmetām virsū savas velo drānas, piepildījām pudeles un mums pat vēl bija atlikušas piecas minūtes līdz startam. Bez stresa. Par laimi šīs bija garākās sacensības, kas nozīmēja, ka visdrīzāk paspēsim iesildīties pirms vēl visa grupa sadalīsies pa reizinātājiem. Bija nedaudz vējains, bet ne pietiekoši, lai grupu sadalītu. Apmēram pus distancē izveidojās paliels atrāviens, kuram nedaudz vēlāk pievienojos es un Džo. Tātad pēc aptuveni 80 nobrauktiem kilometriem biju projām ar ap 20 cilvēkiem, kuros bija vēl trīs komandas biedri. Kaut kā Dionam izdevās nedaudz atrauties no pārējiem un Džo veikli viņam pievienojās. Atrāviens tuvojās nelielam kāpumam. Kāds no braucējiem centās nopurināt pārējos un pārlekt pāri pie atrāviena, kad viņam tas neizdevās, es izmantoju situāciju, kad visi bija saguruši un ātri vien teleportējos uz atrāvienu. Parasti sacensībās neizveidojas situācija, kad trīs komandas biedri ir trīs cilvēku atrāvienā.

Šādā situācijā visiem ir skaidrs, ka tas ir nopietni, tādēļ neviens negrib atrāvienu aizlaist porm, kas īsti nepalīdz aizmukt pat ar diviem komandas biedriem. Kādus 15 kilometrus mums bija vien 15 sekunžu pārsvars, bet tad tas ātri vien pārvērtās minūtē, divās, trijās. Vēl joprojām lielu paldies esmu parādā Dionam un Džo par to, ka viņi ļāva man pirmajam šķērsot finiša līniju, bet liels smaids bija lasāms uz visu mūsu trīs sejām.

You can see how steep it is!

You can see how steep it is!

Tālāk sekoja leģendārais “Snake Alley” kritērijs. Šīs sacensības ir zināmas, jo veicamais aplis ir ļoti īpašs. Katru apli jāpārvar stāvs bruģēts kalns, bet aplis ir nieka 1.3 kilometru garš, kas nozīmē, ka ātri vien atkal nonāc kalna pakājē. Starts bija ļoti ātrs, bet par laimi es biju izsaukts pirmajā rindā, jo biju uzvarējis iepriekšējās dienas sacensības. Jau pēc pāris apļiem bija vērojamas nogurušas sejas, bet, kad bija atlikuši vien pieci apļi, distancē bija palikuši mazāk kā 30 braucēji(startēja ap 120). Pēdējos divos apļos man gandrīz izdevās noķert atrāvienu, kas bija ap 25 sekunžu attālumā, bet beigu beigās Holovejs noturēja nelielu pārsvaru un es finišēju otrais. Tomēr arī ar otro vietu biju apmierināts.

Trešajā dienā jau nedaudz sāku just sagurumu kājās. Parasti pirms kritērijiem no rīta izbraucam kādu stundiņu, paēdam pusdienas, atpūšamies, lai vakarā varētu atkal kāpt uz velo un piedalīties sacensībās. Tad šoreiz tomēr izlēmām braukt treniņu tieši pirms starta. Galvenajos komandas startos uz riteņa ir jāpavada virs četrām stundām, tādēļ, lai atdarinātu sacensību ilgumu nobraucām 2h30min īsi pirms sacensībām, lai sanāktu kārtīga 150kilometru diena. Aplis atkal bija ar nelielu kāpumu, bet šo trasi visi atpazīst kā vienīgo, kurā nobraucienā ir guļošais policists. Pāris reizes mēģināju aizmukt tieši trases grūtākajā kāpumā, bet nekad īsti neizdevās iegūt pietiekoši lielu pārsvaru, tādēļ pēdējā aplī devos uz grupas priekšu, lai palīdzētu Alderam izcīnīt labāku pozīciju grupas finišā. Atrāviens jau bija izveidojies, bet es to vairāk darīju priekš prakses, lai sacensībās, kad tiešām jācīnās par uzvaru, zinātu kā labāk palīdzēt mūsu komandas ātrajiem džekiem.

One of the houses from Milwaukee. Looked a bit like a witches house

One of the houses from Milwaukee. Looked a bit like a witches house

Visi runāja, ka ceturtajā dienā trasē ir stāvs kalns, kurā jātiek katru apli, un tieši tas izšķirs uzvarētāju, tādēļ mēs visi bijām gatavi doties cīņā pilniem spēkiem. No rīa izbraucām nelielu loku, paēdām pusdienas un bijām gatavi pusotrai stundai sacensībām. Tomēr laika burvim bija kas cits padomā. Uznāca liela vētra un viss aplis izmirka. Elites grupas sievietēm bija septiņi kritieni pirms sacensības tika pārtrauktas. Trase sāka nedaudz žust, bet tuvojās jau nākamais mākoņu vilnis. Organizatori izlēma, ka saīsinās sacensības, bet tikai ar tādu noteikumu, ka, ja būs kaut viens kritiens, sacensības tiks pārtrauktas un neatsāktas. Mani tas ļoti apmierniāja, jo tas nozīmēja, ka visi bija īpaši piesardzīgi un neviens lieki neriskēja. Tādēļ, ka bija jābrauc tik 30 minūtes, starts bija ļoti ātrs un neviens netaupīja ne grama spēka. Es biju īpaši piesardzīgs un pagriezienos gandrīz stūmos, tas nozīmēja, ka pēc tam man katru reizi nācās veikt kārtīgu sprintu, lai noķertu priekšā esošo. Tomēr pat šādi “lieki” tērējot enerģiju, man izdevās iefiltrēties četru cilvēku atrāvienā, un pat pēc tam, kad mani noķēra pēdējos pagriezienos, man izdevās vēl sakopot spēkus, lai finišētu trešais. Patīkams noslēgums labai nedēļas nogalei.

Nopelnījām nedaudz naudu, iesildījām kājas un bijām gatavi Filadelfijai, kur bija nākamās “īstās” sacensības.

The crew from Iowa. Was a lot of fun boys!

The crew from Iowa. Was a lot of fun boys!

Amerikas kalendārā ir tikai vienas 1.1 UCI sacensības, tādēļ liekas, ka tas padara “Philly Cycling Classic” par īpašām sacensībām. Tomēr faktors, kas Filadelfiju padara par neaizmirstamām sacensībam ir cilvēki. Fanu daudzums, kuri uzmundrina ikvienu braucēju, visdrīzāk pārsniedz apmeklētāju daudzumu rokkoncertā. Un fani droši cepa gaļu trases malā, dzēra alu un izbaudīja sacensības. Trase nav viegla un tieši tas piesaista kuplo skatītāju pulku. Redzēt baru braucēju slīdam garām desmit reizes, cenšoties pievarēt gravitāti un tikt “sienas” augšā, ir lielisks skats. Fanu uzmundrinājumi vienmēr palīdz pedāļus griezt kaut nedaudz ātrāk, bet, ja vēl īpaši paveicās, tad izdodas arī dzirdēt tieši tavu vārdu. Šoreiz arī man veicās, jo Linna un Rojs bija atbraukuši no Grīnvilas, lai uzbļautu tieši man. Lai arī komanda bija ļoti aktīva un centās sadalīt lielo peletonu, pēdējā aplī bija skaidrs, ka būs grupas finišs pret kalnu. “Hincapie Devo” vīri mani un Dionu izveda lieliskā pozīcijā pimrs kalna un mums bija iespēja cīnīties par uzvaru. Diemžēl mēs nebijām stiprākie, bet Dionam izdevās izcīnīt trešo vietu, kamēr es šķērsoju līniju sestajā pozīcijā. Lai arī Robins un Džoijs iztērēja daudz spēkus atrāvienā, kurā Džoijam izdevās izcīnīt kalnu karaļa balvu, viņi spēja palīdzēt izvest mūs labā pozīcijā, nemaz nerunājot par Taju, Oskaru un abiem Džo, kuri noteikti pārsteidza savus jaudas mērītājus ar spēku, kuru viņi ielika pedāļos. Tiešām esmu lepns būt daļa no šīs komandas.

Finiša sprintā man izdevās pārsniegt 190 pulsa robežu. Godīgi sakot, pulsu virs 190 sev nebiju redzējis jau pāris gadus, tādēļ tas bija patīkams pārsteigums. Bet vēl lielāks pārsteigums bija Karpenteru ģimenes viesmīlība. Dzīvojām pie Robina vecākiem, kuri ne vien gatavoja lieliskas ēdienreizes, lika dēlam gulēt uz piepūšamā matrača un pat izmeta meitu no mājas par pārlieku skaļu ķiķināšanu, bet arī izguldīja mūs kā karaļus. Sacensību dienā Robins devās uz universitātes izlaidumu, un ieradās atpakaļ tieši uz sacensību startu, bet pēc sacensībām mums bija kārtīgs gaļas cepšanas maratons vakariņās. Šī noteikti bija jautrākā nedēļas nogale ar sacensībām, ko esmu pieredzējis un ceru, ka nākamgad atkal varēšu aizbraukt.

Now we’re back in Greenville to spend some days training before flying to Canada for Tour de Beauce(11.-15.June). Turns out Alpha Baltic(a Latvian continental team) is coming over for the race, so it will be even more fun then expected.

Kamēr braukājām pa sacensībām Iovā, nakšņojām viesnīcās. Pirmo reizi kopš esmu ieradies ASV, es vēl nebiju ne reizi pirms sacensībām nakšņojis viesnīcā, jo vienmēr komanda mūs nodrošināja ar viesmīlīgiem uzņēmējiem. Bija sajūta, ka gultas, kuras bija jādala, katru nakti kļuva šaurākas. Izbaudījām nedaudz vairāk meksikāņu virtuvi kā man patiktos, bet tas nav silktākais variants, kad nav pieejama virtuve, kurā pašam pagatavot ēdienu. Katrai viesnīcai ir savas labās īpašības un tieši tad, kad mums vajadzēja izmazgāt veļu, viesnīcā, kurā nakšņojām bija pieejamas veļasmašīnas. Tieši šādos brīžos tu īpaši novērtē pūliņus, ko apkalpe iegulda, lai tu varētu atpūsties no vienām sacensībām līdz nākamajām. Tādēļ saku lielu paldies visiem, kas vienmēr ir blakus sacensībās, arī iepriekšējām komandām, Rietumniekiem un izlases apkalpei, jūsu darbs vienmēr tiek ļoti novērtēts un ir īpaši nepieciešams.



Šobrīd jau esmu atpakaļ Grīnvilā, bet svētdien lidojam uz Kanādu, kur aizvadīsim “Tour de Beauce”(11.-15.06). Izrādās, ka arī Alpha Baltic lido uz turieni, lai piedalītos sacensībās, tas noteikti padarīs sacensības nedaudz jautrākas.

Man iekrājušies tik pāris interesanto faktu, tādēļ šoreiz tos paturēšu pie sevis, jo būtu jocīgi uzrakstīt tik divus. Ceru, ka tāpat izbaudīji šo lasāmvielu un ka neesi pārāk neapmierināts ar to, ka neesmu pievienojis šos faktus. Ja nu tomēr esi, tad pārlasi iepriekšējo rakstu sarakstus, jo viņi vēl joprojām ir tikpat amizanti.




Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in: Logo

You are commenting using your account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )


Connecting to %s