My 23rd Birthday

Firstly, I’d like to say sorry for the long wait. I could make excuses, but I’d rather cut to the chase and start writing about the trip to Canada.

It’s a trip to remember and was real fun, not only racing, but also seeing a new country and meeting new people. We went there for Tour de Beauce, which was held in the Quebec region. A few years ago I couldn’t imagine a Canadian who didn’t speak English, but Quebec is where you’ll find plenty of examples to prove me wrong. When we got there we had a few days before the race to shake out the legs and do some easy rides. I knew that Alpha Baltic(a Latvian conti team) were coming for the race and that Amore Vita with Viesturs in the line up would be there too. It turned out there were 10 Latvians in the race in total. We probably doubled the amount of Latvians in the Quebec Region for 5 days.

The one thing you can't leave Canada without

The one thing you can’t leave Canada without

Stage 1 had a big loop with some rollers in it, and we tried to get a big break to go clear with at least two our guys in there. The plan was to make a selection for the overall classification(GC) already on day 1. First part of the race went well. There was a 10 guy break with Joey and Joe in it, they got a big gap of 10minutes. Unfortunately for us, there were a couple of teams that had missed the break and Optum was one of them. Those guys rode their hearts out to get the break back and once the gap was down to 4 minutes there were a couple of other teams that helped out. So in the last 2km everyone was together. I really liked the first part of the race, because we were one step in front of everyone and I could ease back and catch up with some old buddies in the peleton, but in the last km it was all down to business again. We tried leading out Ty for the sprint. After an incredible job by Joey, Robin and Oscar I looked back and Ty had lost my wheel. It was a real hectic sprint, because everyone knew it was probably be the only one, so it wasn’t a real surprise that had happened. Even PROs don’t always get it right. Ty still managed to come from nowhere and do a good sprint. Good on him!

Stage 2. It was raining, and that always takes away a bit of motivation from a few guys, but the best part is, it gives me more motivation to fight on. Thanks to Hincapie Sportswear we were the best equipped team there and rain didn’t worry us. In cold weather that is really important, as to keep your body warm you need to use a lot of energy, that you could use pedalling your bike instead. Again our plan was to try and be aggressive and try and get some guys in the break. After a fast start with 20man groups going away we were all back together 30km in. That’s when I felt that everyone is a bit tired and this might be my chance to get away. And so I did along with 7 other riders. We managed to get a gap, while Amore Vita were setting the tempo in the peleton. Berry from SmartStop went for all the sprints, but I was more worried about conserving my energy and just rolled over in 3rd, because no one else really went for them. The wind picked up as well and I was even happier to be in the break and not have to fight for position in the group all the time. With around 30km to go the gap crumbled and we were left with only 2 minutes. Both SmartStop guys attacked and got away and it looked like everyone else was cooked, so I bridged across. It took a big effort, so I recovered on their wheel for a bit and got down to helping them increase our gap to the peleton. We managed to get a gap of 2min30sec at one point. Once we got to the bottom of the final climb I knew I just had to give my all to the top no matter what happens. A only 4km long climb, but with sections of a grade higher then 20%, so it hurt even more then a 10km long one. It turned out I was the one with most energy left in the tank and distanced my compatriots on the very bottom. 15min of suffering later I was in the last km and only then believed I could really make it. It was probably the longest kilometre of my life, but the people on the road side cheered me on, so I accelerated… and then realized I went too hard and even my arms had lactic acid, so I almost stopped. Still I managed to take the win both for myself and the team. What made it even better was that I got the leaders jersey…and that I was the only one from the break to hold off the charging peleton. It was all fun, but I knew I would have a hard time staying in yellow until end of Sunday.

Dion Smith after finishing stage 2. Yeah, it was a wet day

Dion Smith after finishing stage 2. Yeah, it was a wet day

Stage 3 was an 20km ITT. The race of truth as they say. As I was leading the race I was the last man to start the race and that meant I could sleep in a little bit more and that was exactly what I needed. The previous days we had to wake up around 6.00 and yesterday after the awarding ceremony I managed to get back to the hotel only just before dinner. The parcour was simple out and back, with a headwind going out and a tailwind back. It was a bit lumpy, so that also played in my favour. I had team mates starting earlier, so while I was warming up they shared their experience and suggested how I should approach it. The way back was fast, so that meant the time differences would be mostly made on the way out. I went full out in the first 10km and then tried to get back with the energy reserves I had left. I did a good job and stayed in yellow, even though there were a few moments where I almost was blown off my bike because of a sudden cross wind. Joey did a fantastic TT and was just seconds off 2nd place, while Dion impressed everyone and moved into the top 10 on the GC.

Stage 4 is one of the most prestigious stages in the tour, because we are doing loops around Quebec City and there are usually a lot of people watching. And even though it was pouring rain all day, there were still people cheering us on. At one point I even heard “go, go” in Chinese from a tourist bystander. The circuit is hard and because of the rain it was even harder… well not for me, because I didn’t have to do anything. The boys took so good care of me, that I just had to try and stay on their wheels. As soon as a break that was dangerous tried getting away, they just rode it down. The peleton didn’t understand that they are not going to brake us and kept attacking, but every single time my team mates where there. Finally a break went clear and the Hincapie boys just rode tempo and almost caught the break in the final 5km. The last 2 kilometres leading up to the line were uphill, so me and Dion kept our positions in the front and inside the last 300m sprinted for the line with another 20 guys. I was a bit disappointed I couldn’t get on the podium after the job the team did, but the main goal was to keep the leaders jersey and that we(they) did.

The second best part of the day when in yellow. (The first one is getting back on the massage table)

The second best part of the day when in yellow. (The first one is getting back on the massage table)

Stage 5. The final day. If not the hardest then the second hardest stage in the race. A city circuit with a long drag to the line every lap. Only 51 guy finished from more then 100 guys that started. It was a tough day. We knew that it would be a hard day for the whole team and that it would be hard to keep yellow. The plan was simple – try and keep the whole team together as long as we can and once it blows up me and Dion try and stay with the first guys and keep our GC places. A fast start again, but we stuck to the plan. A 10 guys break went up the road, but the team kept it in check. With 4 laps to go everything was together again and the real attacks started to fly. A group that contained the main GC guys including myself and Dion got clear and they started attacking each other. As the leader I had to follow some moves, but I tried not following all of them, because that would just be impossible. After following a move I found myself clear with 4 other guys that were keen on riding to move themselves up on the GC. This was a great place to be in for me, because I could do some riding while keeping some energy and not have to worry about guys attacking me non stop. I noticed that there was an intermediate sprint on one of the laps, nobody was going for it, so I rolled over as the first guy(turned out that was exactly what I needed to win the points jersey). Once we got onto the last lap I knew I had the GC in my pocket and could try and fight for the stage as well. When we got onto the climb, I knew someone was going to attack, sure enough on the steepest part of the climb Woods tried to go. I had to be on his wheel straight away, and so I was. I just kept following him until 200m to go and when I saw Britton coming up to my right I just went for the line. I had just the amount of power left to look back in the last 50m, sit up and soak in the stage win. I had paid back the guys for their work on both days and they were as happy as I was with the win.

We won the team GC and that made me even more happier to be able to stand on the podium with all the guys, because they deserved it as much as I did. It was a great 5 day race and a great win for the whole Hincapie Sportswear Development Team even the guys that weren’t at the race or the staff that is not always at the races deserve a lot of credit. Without them none of us would be on that stage. So thank you guys again for a memorable 23rd birthday!

We had a couple of reasons to celebrate, so of course we went out that night a little. It’s always real fun to see the guys and the staff in a non official mood and have some more laughs all around. The next day everyone headed their on way, but we’ll meet up at the next race and try to do it all over again.

The faces of legends in the making

The faces of legends in the making

While in Canada I managed to notice some new fun facts, so this time it’s a combination and I’ll call it fun facts about North America. Here they are:

  • Butterflys are a lot more colourful here then back home.

  • There were a lot of biker chicks in Canada.

  • Cars don’t have front bumper licence plates.

  • Singing to Regina Spector/Queen/Plain White T’s or anything on the Hincapie bus is loads of fun.

  • Trying to give a urine sample after a TT sucks. Takes almost as much effort as doing the ITT itself.

  • Rice, oatmeal, gin, tonic, berries, smoked turkey, sriracha, almonds and Brian are things you’ll always find in our Fleetwood RV.

  • There are no French cars. None.

  • I hold a hockey stick the wrong way. That might be why I sucked.

  • There are magazines dedicated only to guns and ammo.

  • You can’t control the amount of water coming down on you in the shower, only the temperature.

  • Going over the speed limit is no big deal. (But of course WE never do that)

Really sorry for the long wait, but I’m finally returning to the States, so I’ll have a bit more time to write again.

Hope you enjoyed,

T.s.

Latviešu banda Kanādā

Latviešu banda Kanādā

Sākumā gribētu atvainoties par to, ka ilgi neesmu rakstījis. Varētu minēt visus iemeslus kādēļ, bet labāk vienkārši ķeršos pie rakstīšanas par sacensībām Kanādā.

Noteikti šis brauciens paliks atmiņā, ne tikai sacensību dēļ, bet arī kā pirmā reize Kanādā un jaunu cilvēku iepazīšana. Devāmies uz “Tour de Beauce” daudzdienu sacensībām, kuras norisinājās Kvebekas reģionā. Pirms pāris gadiem nebūtu varējis iedomāties, ka Kanādā kāds varētu nerunāt angliski, bet Kvebeka ir vieta, kur ir iespējams atrast vairākus cilvēkus, kas tiešām runā tikai franciksi. Mēs ieradāmies pāris dienas iepriekš, lai varētu atpūsties no ceļa un izbraukt pāris treniņus. Jau biju informēts, ka arī latviešu Alpha Baltic komanda piedalīsies sacensībās kā arī Viesturs Lukševics pārstāvēs Amore Vita komandu. Beigās izrādījās, ka kopā sacensībās bija 10 latvieši. Visdrīzāk, ka kamēr bijām Kvebekā latviešu skaidts dubultojās.

Pirmais posmā bija liels aplis ar pāris pauguriem, kuru veicām trīs reizes. Cerējām, ka aizbrauks liels atrāviens ar vismaz diviem mūsu braucējiem, kas varētu aizbraukt līdz galam un jau nedaudz ieskicēt sacnesību kopvērtējumu. Sākuma daļa bija nevainojama, jo aizbrauca desmit cilvēku atrāviens ar diviem ļoti spēcīgiem mūsu braucējiem Džoiju un Džo. Viņiem pat izdevās sasniegt gandrīz 10 minūšu pārsvaru. Diemžēl pārējie braucējiem bija citi plāni un pamazām, bet katru brīdi atrāviena pārsvars samazinājās. Optum komandas braucēji atdeva visus savus spēkus, lai mēģinātu samazināt pārsvaru un līdzko citas komandas redzēja, ka atrāviens tomēr nav ložu drošs, viņi sāka arī piepalīdzēt. Pēdējos divos kilometros viss atrāviens bija neitralizēts un grupa bija kopā, tādēļ centāmies izvest Taju labā pozīcijā, lai viņš varētu pacīnīties par posmu. Ja primajā daļā, kad bija izveidojies atrāviens es varēju nedaudz atslābt, papļāpāt ar citiem braucējiem, tad šis atkal bija brīdis, kad bija jākeras vērsim pie ragiem un jākļūst nopietnam. Visi komandas biedri, pat tie, kas bija tikko noķerti no atrāviena palīdzēja noturēt pozīciju peletona priekšā, bet pēdējos 500m Tais pazaudēja mani un ar to arī viss beidzās. Lai arī viņš veica tomēr lielisku sprintu, sliktās pozīcijas dēļ viņš finišēja tikai iekš top 10.

Still clean

Still clean

Otrais posms. Lija lietus, un tas bieži vien atņem nedaudz motivāciju lielai daļai braucēju. Tomēr man tas dod papildus spēku, lai censots cīnīties par uzvaru. Pateicoties “Hincapie Sportswear” mums bija siltākās drēbes peletonā, tādēļ neviens no mums pat nedomāja par salšanu. Tā ir ļoti liela priekšrocība aukstā laikā, jo lai uzturētu ķermeni siltu ir jāpatērē daudz enerģija, kas varētu tikt izmantota lietderīgāk. Mūsu plānā atkal bija censties būt aktīviem un iesaistīties atrāvienos. Pēc tam, kad 20 cilvēku atrāviens bija noķerts un bija veikti jau 30 kilometri, es jutu, ka grupa ir nedaudz sagurusi un šis varētu būt īstais mirklis, kad atrāviens aizmūk. Kopā ar vēl 7 braucējiem man izdevās atrauties no grupas un, lai arī sākumā mums pārāk lielu pārsvaru nedeva, tad mums tomēr izdevās iegūt pat piecu minūšu pārsvaru sacensību vidū. Sāku just, ka parādās lielāks vējš un tas mani vēl vairāk iepriecināja, jo tas nozīmēja, ka arī peletonā ir grūti, jo ir jācīnās par pozīciju. Kad bija atlikuši vien 30 kilometri, ko braukt, atrāviena pārsvars bija strauji sarucis un jau bijām nepilnu divu minūšu pārsvarā. Divi braucēji no “SmartStop” komandas aizmuka no mūsu atrāviena un tādēļ, ka izskatījās, ka visi pārējie braucēji ir ļoti saguruši, es pārcēlos pie viņiem un trijatā mums izdevās iegūt pat 2min30 pārsvaru. Pēdējos 4 kilometros mums bija jāpievar ļoti stāvs kalns, kas nozīmēja, ka ar tādu pārsvaru var arī nepietikt. Kad nonācām kalna pakājē, zināju, ka vienkārši jācenšas uzbraukt pēc iespējas ātrāk līdz augšai lai tur vai kas. Izrādījās, ka mani kompanjoni bija arī jau sākuši pagurt un man jau kalna pašā sākumā izdevās vienam atrauties. Kad nonācu pie 20% posma, likās, ka apstāšos, tomēr kaut kā man izdevās tik līdz augšai un izrādījās, ka neviens man nebija panācis. Tā bija lieliska uzvara gan man, gan komandai. Vēl saldāku šo uzvaru padarīja fakts, ka kļuvu par sacensību kopvērtējuma līderi un ka biju vienīgais, kas izdzīvoja no dienas atrāviena. Viss, protams, bija skaisti, bet zināju, ka nākamās dienas būs smagas un ka neviens tāpat vien man kopvērtējuma uzvaru neatdos.

Trešais posms bija 20km individuālais brauciens. Patiesības gonka kā mēdz teikt. Tā kā es biju kopvērtējuma līderis, tad startēju pēdējais, kas man ļāva nedaudz ilgāk no rīa pagulēt, un tas bija tieši tas, kas vajadzīgs. Iepriekšējās dienas nācās celties, lai brokastotu jau 6.00 no rīta un vakar pēc apbalvošanas ceremonijas es ierados atpakaļ viensīcā tikai īsi pirms vakariņām. Trase nebija pārāk tehiska – viekārši turp un atpakaļ, bet turpceļā bija pretvējš. Trase bija nedaudz pauguraina un tas arī nedaudz man palīdzēja. Kamēr sildījos vēl paspēju aprunāties ar komandas biedriem, kuri jau bija veikuši distanci un visi ieteica mēģināt turp iztērēt lielāko daļu spēku un atpakaļ ceļam atstāt tik mazumiņu, lai spētu noturēties uz velo, jo pavējā īpaši daudz neko zaudēt tāpat nevarētu. Tieši tā arī es sadalīju savus spēkus. Rezultāts bija pietiekoši labs, lai saglabātu līdera kreklu un izdevās pat nedaudz palielināt pārsvaru līdz tuvākajam sekotājam. Džoijs kā parasti nobrauca lielisku braucienu un finišēja tikai pāris sekundes aiz otrās vietas, tikmēr Dions pārsteidza visus un ieslīdēja top 10 kopvērtējumā.

Winning on my 23rd Birthday

Winning on my 23rd Birthday

Ceturtais posms ir viens no prestižākajiem sacensībās, jo Kvebekas pilsētas apļos vienmēr ir skatītāji un tie veicamie apļi nav viegli. Visu dienu lija lietus, bet tāpat bija skatītāju pūļi šur tur trasē redzami un dzirdami. Vienbrīd pat no ķīniešu tūristiem dzirdējām tik pazīstamo “aiziet, aiziet” ķiniski, ko ikkdienu varējām sadzirdēt, braucot sacensības Ķīnā. Lietus padarīja sacensības vēl grūtākas… bet ne tik ļoti man, jo vienīgais, ko man nācās darīt bija sekot komandas biedriem un turēties viņu aizvējā. Visu pārējo paveica viņi un man pat nebija jāsatraucās, ka kas varētu noiet greizi. Grupa nesaprata, ka nevarēs mūs apmuļķot un ka mēs neaizlaidīsim mums neizdevīgu atrāvienu, tādēļ vairākus apļus temps bija ļoti augsts. Beidzot arī izdevās mums izdevīgam atrāvienam izveidoties un komandas džeki tik turēja tempu grupas priekšā. Viņiem pat gandrīz izdevās beigās noķert atrāvienu. Noslēdzošie divi kilometri bija jāveic pret kalnu, tādēļ es un Dions turējāmies grupas priekšā, lai kontrolētu pārējos kopvērtējuma vīrus, bet, kad pienāca pēdējie 300m, tad visi 20, kas bijām izdzīvojuši, traucāmies pretī finiša līnijai. Nedaudz jutos kā būtu pievīlis komandas biedrus, jo finišēju trešais no grupas un piektais posmā, bet vismaz saglabāju līdera kreklu. Labi, īstenībā viņi saglabāja līdera kreklu.

Piektais posms. Noslēdzošā diena. Ja ne grūtākais, tad noteikti otrs grūtākais posms sacensībās. Pilsētas apļi ar kilometru garu kalnu tieši pirms finiša līnijas. Tikai 51 braucējs sasniedz finiša līniju, lai arī startēja vairāk kā 100. Diena nebija no vieglākajām. Zinājām, ka būs grūti saglabāt līdera kreklu un ka būs nepieciešama visas komandas pilnīga atdeve, lai censtos to nosargāt. Taktika bija vienkārša – censties turētie kopā, cik vien ilgi spējam, bet, kad grupa sašķīst drumstalās, tad es un Dions cenšamies turēties paši priekšā un kontrolēt bīstamos braucējums kopvērtējumā. Atkal ļoti ātrs starts, bet 10 braucēju atrāvienu, kas aizmuka komanda turēja īsā pavadā. Kad bija atlikuši vēl 4 apļi, bija pienācis moments, kad grupa sadalās. Sākās vairāki atraušanās mēģinājumi no mūsu 15 cilvēku grupiņas. Vienā brīdī nelielu pārsvaru ieguvu kopā ar vēl 4 vīriem, kuri bija ieinteresēti strādāt kopā, lai viņi spētu pacelties kopvērtējumā. Man tas bija vēl izdevīgāk, jo temps vairs nebija saraustīts un es varēju arī nedaudz viņiem piepalīdzēt, vēl saglabājot enerģijas rezerves, jo ja nu mūs noķer. Vienā no apļiem pamanīju, ka ir starpfinišs, neviens pārāk par to necīnījās, tādēļ pārbracu līniju pirmais tādejādi iegūstot trīs punktus un trīs sekundes bonifikāciju.(Kā izrādījās tieši ar šo gājienu man izdevās izcīnīt balto/punktu krekliņu) Bijām pēdējā aplī, sapratu, ka nu kopvērtējums ir kabatā un tagad jāmēģina cīnīties par uzvaru posmā. Zināju, ka kāds mēģinās jau kalna sākumā atrauties, tādēļ līdzko viens braucējs paātrinājās, es uzreiz viņam sekoju. 200m pirms līnijas ar acs kaktiņu redzēju, ka Britons sāk mēģināt mani apdzīt, tādēļ sakopoju visu savu atlikušo enerģiju un centos sasniegt finiša līniju cik vien ātri varēju. Man bija pietiekoši liels pārsvars, lai vēl pēdējos 50m atskatītos un nedaudz nosvinētu savu un komandas uzvaru gan posmā, gan kopvērtējumā. Beidzot biju arī atmaksājis komandas biedriem par viņu paveikto darbu dienu iepriekš.

Couldn't have done it without them. So glad we all made it on the podium

Couldn’t have done it without them. So glad we all made it on the podium

Mēs uzvarējām komandu kopvērtējumu un tas dienu padarīja vēl saldāku, jo varēju stāvēt uz pjedestāla kopā ar visiem komandas bieriem. Viņi to bija pelnījuši tikpat daudz, cik es. Tās bija lieliskas piecu dienu sacensības un brīnešķīga uzvara gan man, gan visai Hincapie Sportswear Development komandai, pat tie cilvēki, kas varbūt nebija ar mums Kanādā, bet ikdienā palīdz mums ar visvisādiem sīkumiem, ir pelnījuši uzslavu. Bez viņiem neviens no mums uz tā pjedestāla nestāvētu. Tādēļ vēlreiz paldies par neaizmirstamu 23. dzimšanas dienu!

Mums bija vairāki iemesli, lai nedaudz pasvinētu, tādēļ vakarā arī devāmies visi kopā iedzert kādu glāzi vīna. Vienmēr ir jautri kopā ar visu komandu un apkalpi iziet ne oficiālās darīšanās un vienkārši atpūsties un izsmieties. Nākamajā dienā visi devās katrs savā virzienā, bet, kad pienāks nākamie mači, mēs visi atkal satiksimies un noteikti atkal mēģināsim uzvarēt.

Kamēr biju Kanādā izdevās vēl papildināt savus intersantos faktus, tādēļ šoreiz ir ASV un Kanādas kombinācija. Saukšu tos par Ziemeļamerikas interesantajiem faktiem:

  • Tauriņiem ir dažādākas krāsas kā Latvijā.

  • Kanādā bija ļoti daudz sievietes uz motocikliem.

  • Mašīnām ir tikai numuri aizmugurē.

  • Dziedāt korī pie Regina Spector/Queen/Plain White T’s vai jebkā cita kamēr sēdi “Hincapie” komandas busā ir īpaši jautri.

  • Mēģināt nodot urīn analīzes uzreiz pēc individuālā brauciena nav viegli. Noteikti prasa gandrīz tikpat daudz koncentrēšanāš un spēka.

  • Rīsi, auzu pārslas, džins, toniks, ogas, kūpinātas tītara šķēles, “sriracha”, mandeles un Brajens ir lietas, ko vienmēr var atrast mūsu “Fleetwood RV” kemperī.

  • Šeit nav nevienas pašas francūžu mašīnas.

  • Izrādās, ka esmu iemācīts turēt hokeja nūju nepareizajā rokā. Varbūt tādēļ es nemāku spēlēt.

  • Šeit atrodami arī žurnāli, kuri ir veltīti tikai ieročiem.

  • Tu nevaru kontrolēt ūdens daudzumu, kas tek no dušas, tikai temperatūru.

  • Pārsniegt atļauto braukšanas ātrumu nav nekas traks. (Mēs, protams, to nekad nedaram)

Tiešām atvainojos par ilgo nerakstīšanu, bet beidzot arī dodos atpakaļ uz štatiem un noteikti būs vairāk laika, ko uzrakstī atkal.

Ceru, ka patika,

T.s.

Happy faces!

Happy faces!

Advertisements

3 thoughts on “My 23rd Birthday

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s