Latvian Natonal Champs

 

In the beginning of the season I wasn’t sure I would go back for the Latvian National Championships(LNC). It’s a long flight to travel back to Europe, it’s an exhausting trip, it’s just one race, that race is always hectic and unpredictable with a lot of team tactics, but I had no team, it’s a 7 hour time zone difference(which meant I would be sleeping during the day and training at night), I wouldn’t be home for more then 3 weeks and I would have to already fly back to the states. But… It’s a chance to see my family and friends, it’s a opportunity to speak some Latvian, I could have a “mental” break and maybe, just maybe if I get a bit lucky I could get to wear the national colours for a whole year and put my name between the guys that have won it for the rest of my life. So after some talks with Craven I decided that I might as well go and try and fight for the jersey on my own. I had a good chance, because I had just won “Tour de Beauce” which meant my form was more then good.

I flew in on the 17th of June and I knew I would leave on the 3rd of July. That gave me less then 16 days to try and see friends, train, race, rest and be on the flight back. A busy schedule. So here’s how it went: The first few days I took it easy and tried to see my family as much as I could. Ate as much strawberries as I could and you know what?! Latvian strawberries taste better then any other ones. Did an interview. Twice I had friends over and we ate pancakes with the maple leaf syrup I had brought from Canada. Tried making almond milk for the first time in my life, was delicious. My sisters flew in to see me from Belgium and England. I went to Kings of Leon concert with some friends, had a blast. Went to the Latvian Olympic Sports Centre and did a VO2 threshold test. Celebrated Midsummer with my friends and family(that’s the day when there are only a bit over 4 hours between sunset and sunrise). Did a couple of good training rides as well. Met some new training partners, talked with some old ones. Caught up with my first coach and had lunch with some old classmates I hadn’t seen for a while. Did the National RR. Did a 5h ride the next day. Then another 4h two days later. Ate probably a lot of cherrys from the tree in our garden and was on the plane on my way back to the U.S and A.

Strawberries from the garden are the best

Strawberries from the garden are the best

Results don’t always do justice, so some people have requested that I recount the story of how the Latvian National Championships RR was won. I will tell it as I remember. It was an average Latvian summers day. Not too warm, not raining all day, but still the showers that got to us soaked us pretty good. Only 45 people were on the start line and we had to do 172km. The main contenders were the two Pro guys Smukulis(Katusha) and Saramontins(IAM). I wasn’t the worst bet for the win, but not the best one as well. The two Latvian continental teams had around 10 riders each so I knew that their strength will be in numbers and they’ll use it. The route was the same as last year – around 30km from the start till we hit 3 big loops of 25km, then the same flat 30k back to the start and 5 more laps in town to finish the race off. The big loops were hilly, but the hills were no longer then 1km and the flat parts in between long. The final 5 laps were more demanding as they were through city streets with roads going up or down, no real flat parts there.

I knew it would be hard for me to win if I arrived with Saramontins as he has a good kick on himself. My best chance of winning would be to arrive in the city with the Pros and not let anyone get too far before we got there. I figured it would be difficult to control the first 30ks and the same 30ks on the way back. Once I would arrive in the final 5 laps depending on the situations I would attack the Pros and try and get away for a victory. The plan sounded good, but it was just not meant to be.

Got some sunny easy rides as well.

Got some sunny easy rides as well.

A 12 guy break went up the road early and had around 5 riders from each of the continental teams in it. The Pros didn’t care so I just stuck with them and hoped we would manage to bring them back later. Once we arrived at the 3 big loops the gap was more then 4 minutes so we started to split the peleton and eat into their advantage. Once on the final lap there was only seven of us left. Me, Smukulis, Saramontins, Flaksis and Liepins(Rietumu), Bogdanovics(Alpha) and Bartusevics(Trek). There were only three of us riding – me, Smukulis and Saramontins, as we didn’t want any passangers everytime there was a crosswind section we would put them in the gutter and go real hard. We caught one guy from the break and then a bit later on lost him and the “Trek” guy in a crosswind. So now we had only 3 guys sitting on our wheels. After a two crosswind sections I saw that we had only Flaksis left. But somehow miraculously the two other guys showed up a few kilometers later. It was more just the commissars letting them ride behind the team cars then a miracle as it turned out. So before we started our 30km flat section back we still had 3 guys on our wheels. The break up the road had split up there were 4 guys at 3 minutes and the others in between. With 10km to go before town we caught the guys that had been dropped from the break, so now we had 3 guys riding and 4 guys from Rietumu and another 4 from Alpha sitting on. This would have been a great photo. Alpha didn’t have anyone in the first 4 guys, but when asked said they wouldn’t help. So we did the only thing we could do, ride hard again when the crosswind hit. We managed to whittle down the group to only 3 more passengers. I wasn’t too worried about them, because I knew that once we got in the final circuits we could drop them easily. The break had split again. Now there was only one rider on the front, 30seconds back 3 riders and then another 2minutes back us. Once we arrived into town I knew it was going to be hard to catch the solo leader. We were just running out of road. After an attack by Smukulis I countered him and got away solo. It was an all out effort as I knew that in order to catch Vosekalns(Rietumu) there was no room for hesitation. I was riding as hard as I could and caught the three riders in between. Kilometres were ticking so I didn’t wait too long to attack them. It took me half a lap, but I managed to get rid of them, because they would just sit on and not work. Just as I got rid of them I got caught by Smukulis and Saramontins and we were passing the finish line with 2 laps to go, the gap was still 1 minute and 40 seconds. In that moment I knew it wasn’t meant to be, we couldn’t make up 50 seconds per lap on a 5 km loop. I cracked mentally and looked how the Pros went up the road. I crossed the line in 4th.

I was happy that at least the national champ jersey had changed hands and that there would be a young guy trying to make it proud. Rietumi did a good ride and their tactics were impecable. Hats off to them and especially to Vosekalns.

Vosekalns gets the jersey.

Vosekalns gets the jersey.

Of course I wasn’t satisfied with the result, but I wouldn’t be an athlete if I was. I will be on the start line next year to give it one more try.

I’ve spent a few days in Boulder, CO and I’m about to start my next race soon, so I’ll cover that next time.

Hope you liked the read,

T.s.

This is almost "midnight"

This is almost “midnight”

Sezonas sākumā nebiju drošs par to vai došos atpakaļ uz Latviju, lai piedalītos Latvijas Čempionātā. Ceļš ir garš un nogurdinošs, tās ir tikai vienas sacensības, šīs sacensības ir ļoti taktiskas un neparedzamas, ir liela laika starpība(kas nozīmēja, ka pa nakti trenētos, bet dienā būtu pusaizmidzis), Latvijā nesanāktu nemaz būt ilgāk kā trīs nedēļas, kad jau būtu jālido atpakaļ uz štatiem. Bēt… Tā būtu iespēja redzēt ģimeni, satikt draugus, iespēja atsvaidzināt savas latviešu valodas zināšanas, varētu psiholoģiski nedaudz atpūsties no Amerikas, un varbūt, ja ļoti paveiktos, būtu iespēja izcīnīt iespēju uz gadu savu kreklu nokrāsot sarkanbaltsarkanā krāsā. Tādēļ pēc pāris sarunām ar Kreivenu, viņš mani pierunāja doties mājup un cīnīties par uzvaru sacensībās. Biju viens no pretendentiem, jo tikko kā biju uzvarējis daudzienu sacensības Kanādā.

Ielidoju jau 17.jūnijā un zināju, ka atpakļ lidostā jau jābūt 3.jūlijā. Tātad nedaudz mazāk kā 16 pilnas dienas, lai censtos satikt draugus, trenētos, piedalītos sacensībās, atpūstos un tiktu atpakaļ uz lidostu. Aizņemts darba grafiks. Lūk, kā man to izdevās izdarīt: pirmās dienas centos pārāk uz pusēm nerauties un vairāk laiku pavadīju ar ģimeni. Uzēdu zemenes, cik vien vēderā līda un ziniet ko?! Lai arī kur būtu, Latvijas zemenes tomēr ir vissaldākās. Aizgāju uz interviju. Divreiz uzaicināju draugus ciemos uz pankūkām ar kļavu lapu sīrupu, kuru biju atvedis no Kanādas. Iemēģināju roku mandeļu piena pagatavošanā, kurš sanāca lielisks. Manas māsas atlidoja no Beļģijas un Anglijas, lai satiktu mani. Izbaudīju “Kings of Leon” koncertu. Aizstaigāju uz LOVu, lai pārbaudītu savu veselību un darba spējas. Nosvinēju Jāņus ar ģimeni un draugiem turpat Carnikavā. Kārtīgi arī patrennējos. Satiku jaunus treniņu partnerus, ar kuriem pāris reizes izbraucu. Aprunājos ar savu pirmo treneri J.Krišlauku. Papusdienoju ar bijušajiem klasesbiedriem. Piedalījos Latvijas Čempionātā grupas braucienā. Nobraucu piecu stundu garu treniņu nākamajā dienā. Apēdu gandrīz pusi ķiršu koka pirms devos uz lidostu, lai jau kāptu atpakaļ metāla kastē un transportētu savu ķermeni uz ASV.

Rezultāti ne vienmēr atspoguļo patiesos notikumus trasē. Pāris cilvēki man ir lūguši, lai pastāstu kā norisinājās Latvijas Čempionāts grupas braucienā. Tad nu es pastāstīšu, kā es to atceros. Vidēja Latvijas vasaras diena. Ne īpaši karsts, ar lietusgāzēm, bet ne visas dienas garumā. Tikai 45 dalībnieki uz starta līnijas un 172km, kas jāpievar. Galvenie favorīti bija mūsu divi profesionāļi – Saramontins(IAM) un Smukulis(Katusha). Es arī nebiju sliktākais variants, uz kuru varētu likt naudu par uzvaru. Mūsu divas kontinentālās komandas ar apmēram 10 braucējiem katrai. Bija skaidrs, ka šo abu komandu galvenais trumpis būs viņu kopējā sadarbība. Trase bija tāda pati kā pagājušo gadu – kādi 30 kilometri līdzenuma, tad trīs lieli apļi pa 25km, atkal 30km, lai nokļūtu atpakaļ Smiltenē un tad vēl 5 apļi pa Smiltenes ielām.

My new phone background from the concert

My new phone background from the concert

Zināju, ka man būtu grūti apsteikt Saramontinu sprintā, tādēļ vajadzētu mēģināt no viņa aizmukt, kad būsim iebraukuši Smiltenē. Līdz tam savukārt bija jācenšas neaizlaist nevienu pārāk tālu, lai nebūtu jāķer pa ielām, kurās īsti nemaz ķert nevar. Līdzenos 30 kilometrus kontrolēt būs visgrūtāk, jo tur visi jutīsies spēcīgi. Kad iebrauksim pilsētas apļos, tad atkarībā no situācijas es mēģinātu aizmukt no mūsu abiem profesionāļiem, lai mēģinātu uzvarē. Plāns bija skaidrs, bet ne vienmēr to izdodas arī izpildīt.

12 cilvēku atrāviens izveidojās jau diezgan ātri, un tajā bija ap pieciem braucējiem no abām kontinentālajām komandām. Abi profesionāļi pārāk par to neraizējās, tādēļ arī es mēģināju taupīt spēkus un turēties ar viņiem. Kad ieradāmies Priekuļu apļos, atrāvienam jau bija 4 minūšu pārsvars, tādēļ sākām nopietnāk sastrādāties un mukt projām no peletona. Trešajā aplī bijām izveidojuši otro atrāvienu, kurā bez mums trijiem vēl bija Flaksis un Liepiņš(Rietumu Delfin), Bartušēvics(Trek) un Bogdanovičš(Alpha). Strādājām gan tikai mēs trīs – es Smukulis un Saramontins. Mums, protams, negribējās vest līdzi liekus pasažierus, tādēļ katru reizi, kad sajutām sānu vēju, braucām pa pašu ceļa malu, lai aizmugurējiem būtu arī jābrauc vējā. Noķērām Smoļinu(NN) no atrāviena un kopā ar viņu pēc pāris kilometriem pazaudējām arī Bartušēvicu. Tātad bija tikai trīs pasažieri atlikuši. Pēc vēl divām sānu vēju taisnītēm, aiz mums sēdēja tikai Flaksis. Brīnumainā kārtā pāris kilometrus vēlāk atkal parādījas tie paši divi braucēji. Izrādījās, ka tā vairāk bija komisāru nolaidība kā brīnums, bet lai nu būtu. Tātad pirms sākām 30km garo ceļu atpakaļ uz Smilteni mums bija 3 pasažieri. Atrāviens sāka dalīties pa grupiņām, un priekšā izveidojās četru cilvēku grupa, kura bija 3 minūtes mums priekšā. Neilgi pirms sasniedzām Smilteni noķērtām braucēju grupu, kas bija starp mums un pirmo atrāvienu, tādēļ nu jau mums atkal bija vairāk pasažieri. Šoreiz kādi 4 “Rietumu” braucēji un 5 “Alpha Baltic”. Būtu bijis lielisks foto kadrs sanācis. “Alpha” braucējiem nebija neviens komandas biedrs atrāvienā, bet viņi tāpat atteicās palīdzēt. Tādēļ ķērāmies atkal pie darba, un kā uzpūta spēcīgāks sānu vējš sadalījām grupu pa dalām un atkal mums bija tikai trīs pasažieri. Pārāk gan par viņiem nesatraucos, jo tāpat bija skaidrs, ka paugurainajos Smiltenes apļos viņi atpaliks. No pirmās grupas viens atrāvās Vosekalns un iebraucot pilsētā viņam bija ap 3 minūšu liels pārsvars, kas nozīmēja, ka mums sāks aptrūkties ceļa, lai noķertu viņu. Tādēļ bez liekas minstināšanās nospriedu, ka vai nu tagad vai nekad un atrāvos no mūsu profesionāļiem, lai censtos vienatnē panākt Vosekalnu. Kad biju noķēris trīs braucējus, kas bija atpalikuši no līdera, uzreiz mēģināju tikt no viņiem vaļā. Bet biju jau saguris un tikai pēc vairākiem mēģinājumiem man izdevās viņus salauzt. Tieši tajā brīdī arī mani panāca Smukulis un Saramontins. Paskatījos pulksteni, kurš rādija minūte un 40 sekundes, bet bija atlikuši tikai 2 apļi. Cīņa par uzvaru bija beigusies. Tādu pārsvaru varis nebija iespējams sagraut, es padevos un pārripoju finiša līnijai 4.vietā.

Garden strawberries, can't get enough

Garden strawberries, can’t get enough

Es biju priecīgs, ka šoreiz vismaz čempiona tituls mainījis īpašniekus un būs jauna seja, kas centīsies Latviju darīt lepnu. “Rietumu Delfin” braucējiem padevās ļoti laba gonka un viņu taktika bija nevainojama. Cepuri nost visai komandai, it sevišķi Andrim.

Protams, nebiju pilnībā apmierināts ar rezultāu, bet es nebūtu sportists, ja būtu. Būšu uz starta līnijas nākamgad, lai atkal izmēģinātu savus spēkus.

Pāris dienas esmu pavadījis Boulder, Kolorādo štatā un drīz jau sākšu savas nākamās sacensības, par to arī rakstīšu nākamajā reizē.

Ceru, ka patika lasīt,

T.s.

Always nice to go for a sunset

Always nice to go for a sunset

 

Advertisements

3 thoughts on “Latvian Natonal Champs

  1. Sveiks, Toms!

    Sekoju tava sportista gaitai šķiet jau no 2008.gada. Pavisam par šosejas riteņbraukšanu fanoju kopš 1996.gada. Regulāri braucu uz sacensībām tepat netālu no mājas, arī esmu apmeklējis Tour of Poland, Flandrijas tūri, diemžēl, tikai ka skatītājs :). Biju klāt Tartu 2010.gada, kad tu ieguvi 2.otro vietu Tartu GP UCI 1.1. Esmu lepns un priecīgs, ka ir tāds ļoti apdāvināts un vispusīgs cilvēks no Latvijas, ka tu. Esmu pārliecināts, ka tevi gaida spoža (kaut gan varbūt nav tik ilga, ka Jensam V. ) sportista nākotne. Vēl esmu pārliecināts, ka arī pēc sportista karjeras beigām tevi sagaida laba nākotne. (I`m not affraid to jinx).
    Mazliet gribēju padalīties ar novērojumiem par pēdējo gadu LV čempionātiem. Pēdējos četros gados (2012-2015) tu vienmēr biji tuvu uzvarai un, manuprāt, tuvāk biji tieši 2014.gadā Smiltenē. Šogad ļoti cerēju, ka Jūs būsiet divatā ar Andžu no vienas komandas un mēģināsiet izspēlēt šo trumpi. Diemžēl, Andžs guva traumu. Arī trase Dobelē cik saprotu nebija īpaši parocīga tev. Kad jūs jau pirmajā aplī aizbrauca atrāvienā, pirmā apļa beigās pārsvars jau bija 3 minūtes. Tieši tad Aleksejs ar Gati jau sākuši strādāt peletona priekšgalā. Jo vairāk par 3-4 minūtēm laist jūs viņi nedrīkstēja. (Atceros, ka Motja pagājušogad lamājas Priekuļu apļos, kad saprata, ka atrāviens aizbrauca jau patālu). Bet tik un tā vēl 10 km līdz finišam tu biju atrāvienā. Man šķiet, ka tika izvēlēta pareiza taktika, proti aizbraukt atrāvienā. Bet mani arvien nelaiž vaļā doma, ja pagājušogad tev izdotos arī tikt tajā atrāvienā, šogad mēs Kalifornijas tūres 3. posmā pa Eirosportu redzētu tieši tevi valsts karoga krāsu Hincapie Team formas tērpā. Tu uzrakstīji, ka biji priecīgs par Andri Vosekalnu. Tas gan, es arī priecīgs par Jums visiem, bet, tomēr gribētos redzēt tevi čempionu :). Bet ja tas nebūs Toms Skujiņš, tad es, kā skatītājs gribētu tomēr redzēt kādu, kas var eksponēt LV čempiona kreklu TV ekrānos. Vispār tas ir dīvaini, ka šosejas riteņbraukšanā sauc par profiem tikai WorldTour un Pro kontinentālo komandu braucējus. Es uzskatu, ka tu jau tagad ir vismaz ar vienu kāju profesionāls. Un ticu, ka lielas ASV komandas, tādas, kā Trek un Cannondale-Garmin (Par BMC nezinu, ja jau viņi meklē iespēju apvienoties nākamgad ar IAM Cycling, starp citu tad Aleksejam arī jāiespringst un varbūt tādēļ viņam šogad jo īpaši vajadzēja šo kreklu) interesējas par iespēju iekļaut tevi savās rindās 2016.gadā (vismaz es tā darītu viņu vietā un jau sen:) Vienuvārd sakot, es zinu, ka tev viss priekšā un nekur tas krekls neliksies. Nevienu vienu reiz. Galvenais – veselība, darbs, bet ar galvu tev viss ir kārtībā. Bet mēs tevi atbalstīsim. Ļoti! Un vispār jāsāk domāt par Toma Sķujiņa fanu kluba veidošanu LV. Savādāk, šķiet, ASV tāds ātrāk parādīsies. Un es aizvien brīnos, ka tev ir laiks un spēks blogot, bet, lūdzu, turpini mūs ik pa laikam lutināt ar tekstiem un jaunāko informāciju. Ļoti interesanti lasīt tevi, īpaši jau angļu mēlē.

    • Buzz,

      Liels paldies par uzmundrinošiem vārdiem. Jā, noteikti neesmu bijis tālu no uzvaras Čempī, bet jāuzmanās, ka tas nepārvēršās ikgadējā tradīcijā būt tur, bet neiegūt kreklu. Šobrīd esmu līdz pusei jau uzrakstījis nākamo rakstu, bet diemžēl esmu iesprūdis ar daudzajām darāmajām lietām. Tomēr nākamās nedēļas laikā noteikti, ka iespēšu pabeigt.

      Paldies vēlreiz,
      Toms

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s