Cascade Cycling Classic

Snowy peaks of Bend

Snowy peaks of Bend

I was on the plane to Bend, OR and ready to race the Cascade Cycling Classic. Once we landed in Bend it was back to usual. Brian was already waiting for us in the parking lot, we put our bags in the van and drove to our host houses. Business as usual. It had been almost a moth since we had the crew back together, so it was really nice to see everyone again, find out what everyone had been up to.

The race was 6 days long with a prologue to start us off. It was around 4km and not my favourite kind of effort. It was a late one, so I kind of had lost the motivation for it by the time I had to start. When going through the usual bike check up, suddenly my bars were too far, hadn’t been a problem before and I hadn’t changed anything, but Casey was there to the rescue and I even had 1minute to spare before I had to take off. I tried warming up on the trainer, but as soon as I rolled off the start it felt like my legs were empty. I didn’t do too well, but I knew that I still had 5 days to make up time. Plus the team did good and we had two guys in the top 10, so it was still a good night.

Because of forest fires the stage 1 was modified, but still pretty exciting. We did two big loops and finished on a 5km climb. The team didn’t want to spend too much energy on the first day, but if there was a break with more then 6 guys we had to be there. A good break for us went clear, so we could just sit back, keep a little bit attention on the gap and just roll in the peleton. Coming up to the last climb the pace picked up and the break got reeled in. The climb itself wasn’t steep, it wasn’t too hard, so a group of 40 people arrived for the win. The finish line came too early and we as a team didn’t manage to help each other as we should have, so we finished 2nd, 3rd and I ended up 5th. But instead we should have won. Kind of a good day, but could have been a better one.

From the left: Joe, Marcotte, Joey.

From the left: Joe, Marcotte, Joey.

Stage 2 was a 26km long ITT. I knew it would play a big part in the final GC, so I motivated myself to try and do a good time. It was a simple out and back course. A bit lumpy, but flatter then the one in Beauce. Before getting on the trainer I rolled around the course and then warmed up properly. My plan was to just concentrate and ride on feel, not worry about anything else. All the riders were set off in 30 second intervals, so you always saw someone and had a little extra motivation to ride hard. That sometimes is bad, because you want to catch the guy in front of you and go too fast, but suffer later on. I surprised myself and ended the day with the 12th fastest time. I was glad I managed not to lose too much time and this was my first ITT where I had an average speed above 48km/h. While I surprised myself, everyone was surprised by Serghei. That guy crushed the TT and won by 34”. An incredible ride. Now the real fight for the overall win could begin.

Stage 3 was similar to stage 1 only it was a bit longer and had a bit more climbing to it. The race started off stressful. With my womans intuition I could already tell there would be a crash. Sure enough, there were two even before we had covered 5km. They stopped us and re started the race once everyone had caught up. We started going uphill straight away, so I kind of felt the break should be able to get away before the summit. The whole team road aggressively and we tried to put at least two guys in the break. Not too far from the top I managed to get in a move with 10 more guys, but without any team mates. We road well together and got away. Once we had a bigger gap we could ride a bit easier, eat, drink and prepare for the final dash to the summit of the climb the stage would finish on. Sure enough the peleton picked up the speed a lot and we had to try and do the same. Our gap crumbled from 3min to just 50 seconds on the bottom of the climb. As the climb started we split the group and I found myself in the first group with 5 other guys. They mostly attacked each other while I just tried to hang on. With 5km to go we saw that a group of riders had gotten away from the field and was catching us. Once we got into the final km together I was going to fight for the win. But I didn’t really have almost any legs left and was surprised when I even managed to get 2nd. The bad thing was that again I could have won if not for a tactical error in the sprint.

Probably you’ve noticed that after long travel days your feet swell up. Well the same thing happens in the heat. All three days had been hot, not really hot, but just first real hot race days this season. My shoes fit me perfectly until the heat, when it felt like they just got smaller and from halfway point on stage 3 I started to feel uncomfortable and sure enough after the stage my toe nails had blood behind them. That’s ok, at least I won’t be needing nail polish for a while. Let that be a reminder that shoes are one of the most important things of equipment. I had another pair that was half size bigger, so I’ve been using these ever since.

10548854_770946579613271_7227142012552934156_o

Stage 4 was a crit day. A 75min effort trough the streets of Bend. A lot of people came to cheer us on and all the neighbourhood we were living in must have been there. It was great. As usual we road a little in the morning as the criterium was in the afternoon. My plan was to save as much energy as possible, because I knew that the final day would be the one where every ounce I had saved would be used for good. The race finished in a sprint as predicted, but no one could have predicted the winner. Again it was Serghei who showed his form and by winning got a 10sec bonus. I lost 14seconds because of the splits in the field. I hadn’t expected that, but that’ll be a lesson for me the next time. Ty got 3rd on the stage, so again the team was represented on the podium.

Stage 5 – showdown time. Going into the stage we had several riders that weren’t too far from the leader. Joey was the best placed in 5th overall. We agreed to race aggressively and put as much pressure on Jelly Belly and their leader as we could. Everyone in the peleton was ready to use up all the remains of their energy reserves, so the racing was very fast. Every time on the climbs the group would split, but Jelly Belly would ride themselves back to the front and catch the group in front of the field if ever there was one. Just on the final lap we managed to break their team and a group with Dion and Joey got away. Bissel had missed the split so they helped Jelly Belly to try and hold the break as close as possible. Once on the final climbs the race leader himself took it up and rode full gas to the finish line. I managed to stay with him in the second group and finish 13th on the stage. Our group had lost only around 30seconds to the break so Serghei held on to the win by just 6 seconds. Well… Imagine if he hadn’t won that crit. I finished 8th overall while Joey moved up to 4th and Dion moved up to 6th. On the final day we proved again that our team was the strongest by winning the team GC, so again we could all step on the podium. Good times.

Best team not only in Cascade. Smiles all around.

Best team not only in Cascade. Smiles all around.

We stayed in Bend for two more days and now we are already in Park City, Utah. As our next race in the Tour of Utah starting on 4th of August we are here as a team to prepare for the race and be as competitive as we can be.

That’s pretty much it. As I am spending more time in America everything that’s weird here starts to become normal to me, so I’m kind of missing fun facts again. Hope that doesn’t ruin your day.

Thanks for reading,

T.s.

I guess it's not between 3 - 6.

I guess it’s not between 3 – 6.

Jau sēdēju lidmašīnā, lai dotos uz Bend, Oregonu, kur komanda piedalīsies “Cascade Cycling Classic” daudzdienu sacensībās. Kad bijām nolaidušies Bend, viss sāka atgriezties ierastajās sliedēs. Brajens mūs jau gaidīja lidostas parkingā, mēs stūmām somas busā un braucām uz nakstmītni. Bija pagājis gandrīz mēnesis, kopš visi kopā redzējāmies, tādēļ bija tiešām patīkami savākties visiem atkal vienkopus.

Sacensības bija 6 dienu garumā, bet sākās ar prologu jeb īsu individuālo braucienu. Bija jānobrauc tikai 4 kilometri un jāsaka godīgi, ka šī nav mana mīļākā disciplīna. Starts arī bija pavēlu vakarā, tādēļ jau dienas gaitā biju kaut kur pazaudējis savu motivāciju, kad bija pienācis laiks startēt. Kā parasti pirms starta devos uz velosipēda kontroli, kur pārbauda vai ritenis atbilst visām specifikācijām un parametriem, tad pēkšņi izrādījās, ka mana uzsēde ir par garu. Pirms tam vienmēr viss bija bijis kārtībā un neko mainījis es nebiju, bet par laimi Keisijs bija turpat blakus un izglāba situāciju, man pat bija viena minūte, lai sagatavotos startam. Biju mēģinājis iesildīties pēc labākās sirdsapziņas, bet, kad sāku braukt, tad jau uzreiz jutu, ka kājas tādas patukšas. Protams, arī rezultāts nebija lielisks. Tomēr nesatraucos, jo zināju, ka man vēl būs piecas dienas, lai atspēlētu pazaudēto. Komandai bija gājis labi un mums bija divi braucēji pirmajā desmitniekā, tādēļ pārāk nevarēja sūdzēties.

Meža ugunsgrēku dēļ pirmā posma trase tika izmainīta, bet tāpat bija pietiekoši aizraujoša. Mums bija jāpievar divi lieli apļi un finišs bija 5 kilometru gara kalna galā. Kā komanda negribējām iztērēt pārāk daudz enerģijas jau pirmajā dienā, bet tomēr, ja sāktu veidoties bīstams atrāviens ar vairāk kā sešiem cilvēkiem, tad mums tur noteikti bija jābūt pārstāvniekam. Mums izdevīgs atrāviens aizbrauca, tādēļ varējām nedaudz atslābt, kamēr ik pa brīdim uzmetot aci situācijai uz ceļa. Tuvojoties finiša kalnam grupa sāka cīnīties par pozīciju, tādejādi paaugstinot tempu un arī beidzot noķerot aizmucējus. Kalns nebija ne pārāk stāvs, ne pārāk smags, tādēļ pēdējā kilometrā bijām ap 40 cilvēku grupa, kas varētu cīnīties par uzvaru. Bet te jau pēkšņi parādījās finiša līnija, bet mēs nebijām īsti tam gatavi, tādēļ finišējām 2., 3. un es finišēju 5. Nav jau slikti, bet mēs noteikti būtu varējuši uzvarēt.

Even tough it's above 30°C the chimney has smoke coming out of it.

Even tough it’s above 30°C the chimney has smoke coming out of it.

Otrais posms bija 26km garš individuālais brauciens. Zināju, ka šai dienai būs liela nozīme gala kopvērtējumā, tādēļ biju gatavs darīt visu, ko vien varu, lai uzrādītu pēc iespējas labāku laiku. Trase nebija sarežģīta tikai turp un atpakaļ. Nelieli pauguriņi, bet trase bija līdzenāka kā “Beauce”. Pirms sāku iesildīties uz trenežiera, izbraucu gandrīz visu trasi, lai apmēram redzētu ar ko būs jācīnās. Pārāk daudz nedomāju un centos vienkārši braukt pēc sajūtām. Starp braucējiem bija tikai 30 sekunžu atstarpes, tādēļ vienmēr varēja redzēt kādu ne pārāk tālu priekšā, kas dod nedaudz vairāk motivāciju. Dažreiz tas nāk par labu, bet citreiz var gadīties, ka nedaudz pārcenties un vēlāk nākas par to rūgti maksāt. Nedaudz pārsteidzu pats sevi un uzrādīju dienas 12. labāko laiku. Priecājos, ka nebiju zaudējis pārāk daudz laika, tātad vēl varēju cīnīties par kopvērtējumu un šis bija arī pirmais ITT, kad mans vidējais ātrums bija virs 48km/h. Tomēr visus pāresteidza Sergejs, kurš uzrādīja lielisku laiku un uzvarēja ar 34 sekunžu pārsvaru pār otro vietu. Ar šo sākās īstā cīņa par uzvaru kopvērtējumā.

Trešais posms bija līdzīgs pirmajam, tikai garāks un ar nedaudz vairāk pauguriem. Jau no starta varēja just peletonā nemieru. Sieviešu intuīcija man priekšā teica, ka visdrīzāk, ka būs kāds kritiens. Protams, nepagāja ne 5kilometri, kad jau bija divi kritieni un liela daļa grupas bija atpalikusi. Mūs apstādināja, lai visi var atkal sabraukt kopā. Kad sacensības tika atsāktas, ceļš lēnām sāka vest augšup. Visa komanda bija ļoti aktīva, jo gribējām izveidot vismaz 10 cilvēku grupiņu ar diviem vai vairāk mūsu braucējiem tajā. Kalna otrajā daļā ielavījos 11 cilvēku grupā, ar kuru kopā mums izdevās izveidot nelielu pārsvaru. Diemžēl nebija neviena cita komandas biedra ar mani un kā tuvojāmies kalna virsotnei pārsvars palielinājās. Kad beidzot pārsvars bija nostabilizējies, centos ēst, dzert un netērēt lieki enerģiju, jo bija skaidrs, ka peletons mūs centīsies noķert pirms finiša. Ilgi atelpoties nesanāca, kad jau peletons sāka mūs ķert. Pārsvars saruka no vairāk kā 3 minūtēm līdz 50 sekundēm kalna pakājē. Kā sākās kalns mūsu grupa sadalījās un es kopā ar vēl 5 braucējiem atradāmies vadībā. Pārējie mēģināja viens otru pārbaudīt un īsti kopā nestrādāja, kamēr es tik centos neatpalikt no visiem. 5Km no finiša redzējām, ka mums tuvojās maza grupiņa, kas bija atrāvusies no peletona. Kad bija atilicis tikai kilometrs zināju, ka jācīnās par uzvaru. Spēki bija izsmelti un biju pārsteigts, ka spēju izcīnīt pat otro vietu. Tomēr, ja būtu taktiski savas kārtis nedaudz labāk izspēlējis, būtu varējis uzvarēt, tādēļ līdz galam apmierināts, protams, nebiju.

Made it on the podium myself as well.

Made it on the podium myself as well.

Visdrīzāk, ka visi ir pamanījuši, ka pēc ilgas dienas ceļā vai staigājot pēdas piepamsts. Tieši tas pats notiek arī karstumā. Šīs bija bijušas pirmās trīs karstās sacensību dienas sezonā. Manas kurpes man derēja lieliski līdz brīdim, kad manas kājas sapampa karstumā. Bija sajūta, ka kurpes sarāvušās un jau apmēram trešā posma pusē sāku just, ka pirkstu gali sāp. Protams, pēc sacensībam bija izveidojušies nelieli asinspleķīši aiz naga. Nekas, vismaz nagu laku kādam laikam nevajadzēs. Ar to tikai gribēju atgādināt, ka kurpes noteikti ir viena no svarīgākajām ekipējuma sastāvdaļām. Man bija vēl viens kurpju pāris līdzi, kas bija pus izmēru lielāks un kopš tās dienas braucu tik ar šīm.

Ceturtais posms bija kritērijs. 75 minūtes pa pilsētas ielām. Bija daudz skatītāju, un likās, ka viss mūsu rajoniņš bija ieradies mūs atbalstīt. Kā parasti nedaudz izbraucām treniņā no rīta, jo kritērijs norisinājās vakarā. Es centos netērēt enerģiju lieki, jo zināju, ka nākamajā dienā noderēs katrs grams, ko būšu saglabājis. Kā paredzēts bija grupas finišs, kurā ātrākais kā par pārsteigumu bija sacensību līderis Sergejs. Viņš atkal apliecināja, ka ir lieliskā formā. Uzvarot, viņš arī ieguva 10 sekunžu bonifikāciju, tikmēr es zaudēju 14 sekundes, jo peletonā bija izveidojušās nelielas spraudziņas un es biju nedaudz par tālu. Tas gan nebija manā plānā, bet skaidrs, ka tā būs mācība nākamajai reizei. Tais izcīnīja trešo vietu, tātad atkal kāds no mums atradās uz pjedestāla. Lieliski.

Piektais posms – laiks cīņai. Pirms šī posma mums bija vairāki braucēji, kas neatradās pārāk tālu kopvērtējumā un varēja pretendēt uz uzvaru. Džoijs bija tuvākais 5.vietā. Mēs nospriedām, ka jāliek visas kārtis galdā un jāmēģina jau no sākuma padarī sacensības grūtas līderim. Arī visi pārējie dalībnieki sevi nesaudzēja, tādēl sacensības iesākās ļoti ātri. Katru reizi kalnā “Jelly Belly” komanda nedaudz sašķēlās, bet ikreiz spēja atgriezties grupas priekšā un pa līdzenumiem noķert atrāvienu, ja tāds bija izveidojies. Tikai pēdējā aplī izveidojās atrāviens, kurā bija Dions un Džoijs. “Bissel” komandai nebija neviena braucēja atrāvienā, tādēļ viņi palīdzēja līdera komandai neaizlaist atrāvienu pārāk tālu. Pēdējā kalnā Sergejs uzņēmās iniciatīvu un brauca grupas priekšā pats, lai samazinātu pārsvaru, cik vien spēja. Es atbraucu vienā grupā ar viņu un finišēju 13. etapā. Mūsu grupiņa finišēja tikai 30 sekundes aiz uzvarētāja, kas nozīmēja, ka Sergejs saglabāja savu līderpozīciju par nieka sešām sekundēm. Kas to būtu domājis, ka uzvara kritērijā izglāba viņa uzvaru kopvērtējumā. Es noslēdzu sacensības ar 8.vietu kopvērtējumā, tikmēr Džoijs pakāpās vienu vietu un finišēja 4., bet Dions 6. Pēdējais posms atkal bija apliecinājums, ka esam spēcīgākā komanda, jo uzvarējām komandu kopvērtējumu. Varējām atkal visi kopā smaidīgi kāpt uz pjedestāla.

Although called Dudleys, one of the best coffee-book shops in Bend

Although called Dudleys, one of the best coffee-book shops in Bend

Padzīvojām vēl divas diena

s Bend, bet pēc tam jau lidojām uz Park City, Jūtā. Mūsu nākamās sacensības būs Jūtas tūre, kas sākas 4.augustā, tādēļ ieradāmies šeit jau laicīgi, lai pienācīgi sagatavotos Amerikas grūtākajām sacensībām.

Tas arī šoreiz viss. Tādēļ, ka pavadu arvien vairāk laika ASV, tādēļ jocīgās lietas sāk kļūt normālas. Šī iemesla dēļ arī šoreiz man iztrūkst interesantie fakti. Ceru, ka tas pārāk neizbojā tavu dienu, un paldies, ka lasīji.

T.s.

Our next stop was Park City, UT

Our next stop was Park City, UT

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s