Tour of Utah

Some great scenery in Utah

Some great scenery in Utah

After arriving in Park City we had some time to get used to the altitude, do some rides on the roads we’ll have to race on a bit over a week later. Because we had just raced and because altitude combined with any sort of activities leaves your body more tired it was important not to over train. Especially, because I would have to do 3 stage races in a row with only a week in between them and if I was even a bit tired going into the first one I would be pedalling backwards once I got to the last one.

We spent some days in Park City, but as the race started in Cedar City and moved it’s way up to Park City for the last 3 days. We took our amazing Fleetwood RV down south. The drive could have been a lot worse if not for comfortable couches and a fridge just at an arms reach. We arrived two day early, because we had a team presentation to attend to. It was pretty fun and thanks to the organizers we didn’t need to be there for too long, because one of the things a cyclists hates is standing around.

This view means the race is in town.

This view means the race is in town.

Stage 1 was a bit of a hilly one, but because everyone knew that it’s just the first day, there’s a long downhill before the finish and you need to save as much energy as possible when racing at altitude it was an easy one. A break that the peleton would control got away and was kept in a tight leash. Robin was in the break representing the Hincapie team and he did an amazing job getting all the mountain points and taking the King of the Mountains(KOM) jersey. The race ended in a bunch sprint, but I wasn’t feeling that great so I couldn’t really help the team out.

Stage 2 was a more interesting one, because the last climb wasn’t too far from the finish. I didn’t think a break could stick, so I just tried to save energy and wait for the sprint. Joey got in the move and again battled it out for the KOM points. It was a strong break, so the peleton didn’t have too much time to rest and had to chase hard. Once we went over the penultimate climb we caught the part of the break that had been dropped while Joey and Schar(BMC) were still trying to stay away. One of the riders sucked up into the peleton was Jens Voigt and when he said that the two guys up there were riding like motorbikes I felt proud of Joey and his ride. Unfortunately, Joey(KJ) got dropped on the last climb, but he kept still fighting. When my group with around 40 riders went over the top KJ was just a minute 30 in front of us and a minute 30 behind Schar. Joey isn’t one to give up and he got back within 30 seconds of Schar when we passed him with 3km to go. Schar managed to hold on to the win by just 2 seconds, while I sprinted for 5th on the stage just ahead of Cadel Evans – the 2011. TdF winner and an ex World Champ. With KJ amazing ride he managed to take the KOM jersey from Robin.

Casey Magner - the guy with the golden hands

Casey Magner – the guy with the golden hands

Stage 3 looked like the easiest stage on paper, so everyone was thinking about a sprint finish. There weren’t many people motivated to get in the break, so almost even before we started racing a break had gone. Robin was again in the break, because there was a KOM sprint mid race. After taking the sprint, he dropped from the break to save some energy for the next stages. The riding in the peleton was really boring and I was almost feeling like I was about to fall asleep. Me and KJ started comparing who had the lowest hear rate, I won(at least I could win this), because my average HR was below 120 for the whole race. Finally the speed picked up, because we hit a bit of crosswinds, so the race got more interesting and faster. I was really glad, because that meant I would be done with this day quicker. The race finished on a race track, so the final 15km were really fast. I enjoyed riding around the race track and the race again ended in a bunch sprint. Nothing surprising.

Stage 4 was the first mountain top finish and that would be a real hard day for everyone, because the last 7km of the race had an average gradient above 12%. A real steep one. I told myself that I don’t need to go for the GC and that this race is too hard for me, but still in my mind I was hoping I would feel good enough to be up there in the top 20. Once we started racing I was sure I wouldn’t be the one getting in the top 20, so when I got dropped from the main field I just took it as easy as I could to try and save energy for the next days. Fortunately we have a really strong team and Dion, Chris and Joey managed to hold on for a long time and we ended the day in the top 3 of the team GC just behind two World Tour teams. Not too bad for a continental team.

Saw this at the local TV station in Park City. Oh, yeah I made it on TV

Saw this at the local TV station in Park City. Oh, yeah I made it on TV

Stage 5 looked like one of the easiest days on the race on paper. But you can never know and this time straight from the gun we hit crosswinds, so the race was on and everyone tried to get in the break. I tried a few moves myself as it look like it might be a day for the break, but soon enough I found that I was still tired. A break of 3 got away and on the main climb 3 more guys joined them. The break of 6 had both Robin and Oscar there and once we saw that the gap was 5 minutes I thought that that’s the last we see of them and those guys will fight the stage win amongst themselves. The downhill proved me wrong. With some help from the TV motorbikes Optum guys managed to bring the gap down to 3 minutes with 30km to go. Now the race was on. Nobody would let them ride off into the sunset that easy. Optum still put some guys on the front of the field and I could just see the motorbikes letting them sit in the draft. It’s a real pity, because there was nothing we could do, but to watch as our team mates are being caught. Finally the break was caught inside the last 3km and everyone was fighting for the best position for the sprint. Me and KJ managed to help out Dion and Joe to get in a good position, so Dion could manage to get 7th while Joe got 11th.

Stage 6 was the queen stage. We were already back in Park City, but the stage started in Salt Lake City and went over two massive climbs. This looked like a day for the break to try and upset the peleton. Sure enough everyone tried to get in the break and I made some moves early on. I was feeling good, but a bit of hesitation cost me to make the right move and the break got away without me, but KJ was representing the Hincapie colours up front again. Cadel bridged a 3 minute gap on his own and as there were already few BMC riders in the break the race heated up good. It was a really fast day and by the time we got to the first serious climb, I felt that I really had no energy left. So I found a group that would make the time cut and rolled along with them to the finish. Things up front though were really interesting. Heading into the last climb the break had splint and KJ was in a move with Cadel, Zoidl and Euser. Three really good climbers. The last climb suited Joey, because it wasn’t too steep and he was the one that drove the pace. He attacked several times, but Cadel just managed to pass him inside the last 150m. Wow. A really incredible ride. They had managed to hold on the favourites on the last climb and KJ got on the podium on the day, but also with his ride he had secured the KOM jersey which he took from Robins shoulders. As long as it stays in the family.

Some awesome cars in Park City DownTown

Some awesome cars in Park City DownTown

Stage 7 was the final day to try and do something, so everyone was motivated. I had my eye on this stage for a while, but after spending a lot of energy in the first 35km to try and get in the break, I was cooked when the break established themselves after 38km. That was game over for me. I knew I had no chance to stay with the best one we hit the really steep climb. I was hurting just to get to the climb, but once I managed to help our guys out to get into position before the climb I just “dropped my anchor” and crawled my way over the climb and over the finish line. Butler had a solid ride and finished the Tour of Utah 12th overall. Joey did a good ride to finish inside the top 20, while the rest of us were just happy to be able to finish.

It was a hard week of racing and definitely no one can argue that this is the toughest race in the USA. I felt like the altitude really made me suffer and the higher we went the slower I felt, but nevertheless it was a really good tour for the team and now it’s just a matter of resting up for our next race in Colorado.

Race action

Race action

Here are some fun facts so you can look forward to my next one:

  • Going fast at altitude is easy(only downhill). Because there is less air resistance I managed to hit 103km/h.

  • Americans still use plain soap in the shower. I always have a gel or shampoo, but the use of soap is very common. Maybe it’s just me.

  • Drive-thru pharmacy. Serious?

  • In Utah you can buy alcohol only in special liquor stores and they probably won’t take your ID.

  • They love to compliment each other all the time. Sometimes true, sometimes false.

  • There are still a lot of people arriving in the USA in search of a better life. I find that a bit weird, I had thought that the ethnic groups would have stabilized by now.

  • A really old building in the states is from the 1800s. Always surprised how young America is.

Thank you for reading,


The winter Olympic park in summer

The winter Olympic park in summer

Mēs devāmies uz “Park City”, lai varētu pierast pie augstkalnes, pabraukt pa ceļiem, kurus izmantosim sacensībās. Bijām tikko pabeiguši sešu dienu sacensības un, jo, augstkalni savienojot ar fiziskām aktivitātēm, organisms nogurst ļoti ātri, bija svarīgi pārāk daudz netrenēties, lai būtu “svaigs” uz nākamajām sacensībām. It īpaši tas bija svarīgi, jo nākamajā sacensību blokā plānā ir 3 daudzdienas pēc kārtas, kas nozīmē, ja būsi nedaudz saguris pirms pirmajām, tad pēdējās jau pedāli nospiest nemaz nespēsi.

Kad bijām jau pavadījuši laiku “Park City”, pienāca brīdis doties uz “Cedar City”, kur sākās Jūtas tūres sacensības. Atkal tik iekāpām savā lieliskajā mājā uz riteņiem un devāmies uz dienvidiem. Ceļš būtu bijis nogurdinošs, ja vien mums nebūtu ērti dīvāni un ledusskapis rokas stiepiena attālumā. Ieradāmies divas dienas pirms sacensības sākās, jo bija jāpiedalās komandu prezentācijā. Prezentācija bija ļoti jautra un pateicoties veiklajam organizatoru darbam mums nenācās pārāk ilgi nīkt, jo viena no lietām, ko riteņbraucēji visvairāk ienīst ir stāvēšana uz vietas.

Pirmais posms bija kalnains, bet visi zināja, ka vēl sešas dienas ir jāpievar, pirms finiša bija gaidāms garš nobrauciens un daudzdienā ir nepieciešams taupīt katru gramu enerģijas, tādēļ viss norisinājās ļoti mierīgi. Aizbrauca atrāviens, ko peletons pārāk tālu neaizlaida, kalnus pārbraucām tempā, bet tā, lai visi būtu kopā. Robins bija aizšmaucis atrāvienā un uzvarēja visus kalnu starpfinišus, kas viņam ļāva uzvilkt Kalnu Karaļa kreklu(KKK). Posms noslēdzās ar grupas finišu, bet es pārāk labi nejutos un īsti nespēju komandai palīdzēt.

A daily activity - pinning on numbers

A daily activity – pinning on numbers

Otrais posms bija jau nedaudz interesantāks, jo pēdējais kalnu starpfinišs bija tuvu beigām. Es nedomāju, ka grupa ļaus atrāvienam izdzīvot, tādēļ centos taupīt spēkus finišam. Džoijs kopā ar vēl pieciem braucējiem aizmuka no peletona un atkal iesaistījās cīņā par KKK. Atrāviens bija ļoti spēcīgs un grupai nācās kārtīgi pasvīst, lai viņus neaizlaistu pārāk tālu. Kad bijām pārvarējuši priekšpēdējo kalnu, noķērām daļu atrāviena, bet priekšā vēl bija palikuši Džoijs un Šārs(BMC). Viens nobraucējiem, kuru aprija peletons bija Jens Voigt, kurš teica, ka tie divi “motocikli” priekšā vienkārši lido. Jutu nedaudz lepnumu sevī, ka esmu Džoija(KJ) komandas biedrs. Diemžēl, KJ kalnā atpalika, tomēr turpināja cīnīties. Ap 40 cilvēku grupā pārbraucām pāri kalna virsotnei, ap minūti pirms mums to pašu izdarīja Džoijs, vēl minūti 30 priekšā viņam bija Šārs. KJ nepadevās un cīnījās līdz pašam pēdējam, kad viņu noķērām mazāk kā 3km no finiša viņš bija sadeldējis Šāra pārsvaru līdz 30 sekundēm. Šārs noturējās grupas priekšā, lai uzvarētu par nieka 2 sekundēm, tikmēr es finišā izcīnīju 5.vietu par vienu vietu apsteidzot pašu Kadelu Evansu – 2011.gada TdF uzvarētāju un izbijušo Pasaules čempionu. Džoija lieliskais brauciens viņam ļāva iegūt KKK, kuru viņš pārņēma no Robina.

Trešais posms uz papīra izskatījās kā vieglākais posms daudzdienā, tādēļ visiem tik domas rosās par grupas finišu. Nebija pārāk daudz braucēji, kas vēlējās būt atrāvienā, tādēļ atrāviens izveidojās gandrīz pirms sacensības vispār bija sākušās. Robins atkal bija grupā, kas cīnījās par starpfinišiem. Pēc tam, kad viņš bija savācis maksimālo punktu skaitu KKK cīņā, viņš atpalika no atrāviena un sagaidīja peletonu. Nebija vērts lieki tērēt enerģiju. Braukšana grupā bija diezgan garlaicīga un bija sajūta, ka “velk” uz miega pusi. Es un Džoijs izdomājā, ka jāsacenšas, kuram zemāks sirds ritms. Es uzvarēju(vismaz kaut šoreiz), jo mans vidējais pulss bija zem 120 sitieniem minūtē. Beidzot, tuvojoties finišam, peletons paātrinājās, jo sāka pūst neliels sānu vējš, kas padarīja sacensības ātrākas un interesantākas. Es biju tiešām priecīgs par šo faktu, jo tas nozīmēja, ka ātrāk tiksim atpakaļ hotelī. Sacensības noslēdzās auto sacīkšu trasē, tādēļ noslēdzošie 15 kilometri bija ļoti ātri. Es izbaudīju braukšanu pa trasi un, protams, atkal posms noslēdzās ar grupas finišu. Nekas pārsteidzošs.

Dion - Fan Favourite, Joey - King of the Mountains

Dion – Fan Favourite, Joey – King of the Mountains

Ceturtais posms bija pirmais nopietnais kalnu etaps. Bija skaidrs, ka visus sagaida smaga diena, jo pēdējie 7km bija stāvāki par 12%. Es sev mēģināju ieskaidrot, ka nav vērts cīnīties par kopvērtējumu, jo šī trase ir man par smagu, tomēr kaut kur nostūrī bija neliela cerība, ka varēšu cīnīties par top 20 kopvērtējumā. Uzreiz kā sākās sacensības, zināju, ka nebūšu spējīgs cīnīties par pirmo divdesmitnieku. Kad atpaliku no galvenās grupas, centos braukt pēc iespējas vairāk taupot spēkus nākamajām dienām. Par laimi mums ir ļoti spēcīga komanda un Dions, Kriss un Džoijs spēja noturēties diezgan ilgi grupā un mēs noslēdzām dienu kā trešā labākā komanda komandu kopvērtējumā, uzreiz aiz divām “World Tour” komandām. Neslikti priekš nieka kontinentālas komandas.

Piektais posms pēc kartes izskatījās, ka būs viens no vieglākajiem. Tomēr ne vienmēr viss ir tā kā izskatās. Uzreiz no starta pūta sānu vējš, kas padarīja sacensības ļoti ātras un bīstamas. Pāris reizes arī es mēģināju aizbraukt atrāvienā, tomēr bēgļu trio izveidojās bez manas klātbūtnes. Vēlāk kalnā viņiem pievienojās vēl trīs cilvēki. Sešu cilvēku atrāvienā mūsu komandu pārstāvēja Oskars un Robins un, kad ieraudzīju, ka viņu pārsvars ir 5 minūtes, noticēju, ka viņiem izdosies cīnīties par uzvaru posmā. Nobraucienā pierādījās pretējais. Ar TV motociklu palīdzību “Optum” braucējiem izdevās pārsvaru sadeldēt līdz 3 minūtēm, kas bija atlikuši 30km. Tagad īstā ķeršana varēja sākties. Neviens atrāvienam tik viegli neatļauts aizmukt ar visu pūru. “Optum” braucējiem vēl joprojām palīdzēja TV motocikli un mēs neko nevarējām darīt, kā tikai noskatīties kā tiek noķerts atrāviens. Pēdējos bēgļus noķēra, kad bija atlikuši kādi 3 kilometri. Es un KJ palīdzējām Dionam un Džo izcīnīt labu pozīciju pirms finiša. Dions noslēdza dienu 7.vietā, bet Džo bija 11.

Robin in the KOM jersey in action

Robin in the KOM jersey in action

Sestais posms bija atslēgas etaps visā daudzdienā jeb “queen stage”(karalienes etaps). Mēs jau bijām nakšņojuši atkal Park City, bet posms sākās no Salt Lake City un veda pāri diviem gariem kalniem. Izskatījās, ka šajā posmā varētu izdoties atrāvienam uzvarēt, tādēļ visi mēģināja tikt atrāvienā. Es jutos labi, bet nelielas minstināšanās dēļ nogulēju atrāvienu, bet par laimi Džoijs atkal iešmauca bēgļu grupā, lai vismaz komanda būtu pārstāvēta. Kadels viens pats pārcēlās no grupas uz atrāvienu, kad bēgļu pārsvars jau bija 3 minūtes. Atrāvienā jau bija pāris BMC braucēji, tādēļ bija skaidrs, ka temps visas dienas garumā būs augsts. Kad bijām nonākuši pie pirmā nopietnā kalna, man gandrīz vairs nebija palikusi necik enerģija. Es vienkārši atradu grupiņu, kas noteikti iebrauktu laika limitā un kopā mierīgi aizripināju līdz finišam. Tikmēr sacensību priekšā notikumi bija ļoti aizraujoši. Pirms pēdējā kalna atrāviens bija sadalījies un KJ kopā ar Kadelu, Zoidlu un Euseru bija četru braucēju atrāvienā. Finiša kalns nebija īpaši stāvs un tā bija priekšrocība Džoijam. Viņš bija arī tas, kas turēja tempu un mēģināja aizmukt no saviem kompanjoniem. Tomēr pēdējos 150m Kadels viņu apsteidza un Džoijam nācās samierināties ar otro vietu. Tas ir lielisks rezultāts jebkuram braucējam, tādēļ par “samierināšanos” to īsti nevarētu saukt. Ar savu varoņdarbu KJ atkal pārņēma KKK no Robina un bija skaidrs, ka līdz tūres beigām viņš to arī nosargās.

Septītais posms noslēdza daudzdienu sacensības, tādēļ visiem, kam vēl kaut cik enerģija bija palikusi, bija tā jāliek lietā. Es centos iešmaukt atrāvienā. Pirmos 35kilometrus es biju katrā nopietnā mēģinājumā, tomēr, atrāviens izveidojās pēc 38 nobrauktiem kilometriem un man jau enerģijas rezerves bija izsmeltas. Zināju, ka izredzes arī šodien izturēt kalnu ar līderiem nebūs, tādēļ kad tiku līdz kalnam iekārtojos beņķī, uzņēmu ērtu tempu un ripināju līdz finišam. Butleram izdevās labs brauciens un viņš noslēdza Jūtas tūri 12.vietā kopvērtējumā, tikmēr KJ nosargāja savu pozīciju pirmajā divdesmitniekā. Visi pārējie mēs bijām priecīgi, ka sacensības ir noslēgušās un esam izdzīvojuši.

Sweaty Oscar and a guy we wouldn't survive without - Brian

Sweaty Oscar and a guy we wouldn’t survive without – Brian

Šī bija ļoti smaga sacensību nedēļa, ne velti Jūtas tūre tiek saukta par grūtākajām sacensībām Amerikā. Bija sajūta, ka augstkalne man īsti nepalīdz un, jo augstāk mēs atradāmies, jo lēnāk es minos. Komandai sacensības bija vairāk kā padevušās un mēs visiem pierādījām, ka esam konkurenti, ar kuriem jārēķinās.

Šeit būs pāris interesanti fakti, lai vieglāk būtu sagaidīt manu nākamo rakstu:

  • Braukt ar lielu ātrumu augstkalnē ir viegli(lejā no kalna). Mazās gaisa pretestības dēļ man izdevās pat ieskrieties līdz 103km/h.

  • Amerikāņiem vēl joprojām patīk izmantot parastās ziepes. Man vienmēr ir vai šampūns vai dušas želeja, bet mazgāšanās ar parastām ziepēm viņiem ir normāla. Bet varbūt tikai es esmu tāds dīvainis.

  • Drive-thru(caurbraucama) aptieka. Tiešām?

  • Jūtā alkoholu iespējams iegādāties tikai īpašos veikalos un visdrīzāk tavu ID tāpat viņi nepieņems.

  • Viņiem ļoti patīk izteikt visiem komplimentus. Šad tad patiesus, šad tad nē.

  • Vēl joprojām daudzi cilvēki pārvācās uz ASV, meklējot labāku dzīvi. Pat no Norvēģijas un Zviedrijas. Tomēr tas liekas nedaudz dīvaini. Biju iedomājies, ka nācijas tautību īpatsvars būtu nostabilizējies.

  • Tiešām vecas celtnes šeit ir tādas, kas būvētas Vienmēr aizmirstu, cik Amerika tomēŗ ir jauna.

Paldies, ka veltīji laiku manām rinkopām,


Just a funny fence in Park City

Just a funny fence in Park City


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in: Logo

You are commenting using your account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )


Connecting to %s