USA Pro Cycling Challenge

Enjoyed some sightseeing between races at Crystal mill

Enjoyed some sightseeing between races at Crystal mill

After spending a week in Aspen doing 1-2h rides every day, it was time to get back to racing. The USA Pro Cycling Challenge was going to be a race more suited to me, because the climbs were more gradual. I was feeling well rested and hoped to have a good race, but altitude had some other plans for me.

Stage 1 was a circuit race in Aspen with some punch climbs and only 100km to cover. It should have been a 40-50man bunch sprint. It wasn’t. Of course a break got away, but no one was too worried about reeling them back in. Canondale were riding the front in the hopes that Viviani would win the sprint. Several riders hadn’t gotten used to the altitude, others, like me would just never get used to it and there were a few that were 100% ready to race. So on the last lap the whole race blew up in 5km time. On the last uphill I just couldn’t hold the wheel and found myself in a group with some big name riders like Rogers and Konig. In the mean time a group of around 20 riders made it across and were in the fight for the stage win. Voigt attacked, so they just reeled him in and then sprinted for the stage. Joey did well and managed to get 8th on the stage.

Time spent well - Geocaching

Time spent well – Geocaching

Stage 2 was the longest stage. It went from Aspen to Crested Butte. We had some climbing to do, but the biggest obstacle would be the gravel road we had to ride on. I though it could be a day for the break, so attacked inside the first km, got away with Mohoric(winner of U23 Worlds last year), but UHC had the leaders jersey and wanted to get some sprint points, so they caught us and kept the field together until the 2nd intermediate sprint. Of course no one gave them those sprints and Ty sprinted across the line 1st both times. Then again the race was on to get in the break. I tried several times, but didn’t succeed. The good thing was that Robin, Dion and Joe got in the move and when everyone else had used up all their energy Robin went for it solo and managed to hold off the leaders by 7 seconds to win the stage. That was huge! A massive win for the team and the sponsors. In the meantime I got dropped on the 2nd category climb that was 90% gravel. It started raining on the top of the climb and we got some hail coming down on us as well, but once I got my jacket on I was smiling the whole way to the finish. It was so much fun. In the final part of the race I saw a big TV screen that was showing the race and I could see that Robin was still solo, so once I saw the team car stopped by the side of the road my first question was: “Who won?” The reply was short: “Robin!” The last kilometres I was super stoked and enjoyed the cheers from the fans that had lined up on the road side even though it was cold, wet and unpleasant. Thank you guys for being there.

By stage 3 I could tell that it would be a hard race for me and that if I got lucky the only thing I could do is get in the break and even that would be very hard for me. This day was the queen stage of the race. We had to go up Monarch climb two times. A break hadn’t established themselves before we hit the climb for the first time and with the help of some crosswinds on the climb the field split to pieces. I was feeling better then usual, so I slowly made my way to the front, but as the field was broken up I stayed with the group I was in. The group swelled up as the race went on and we were 75 guys coming to the line at the same time. I had never been in such a big groupetto before. Climbing the Monarch the 2nd time we had a strong head wind, so that made the racing a bit more passive. This played into our hands and Joey was able to follow the leaders up until the last kilometr and held on to a top 10 placing again. Now it was sure that JK would be able to fight for a good result in the GC.

Robin pulls it off!

Robin pulls it off!

Finally on stage 4 we came down from 3000m to just below 2000m and I could already feel the difference. I didn’t have to be gasping for air every time I wanted to walk somewhere. So I felt that this would be my best shot in getting into the break and trying something. That’s what I did. I knew Jens would want to be there so I just followed his wheel across to the break. I’m saying “just”, but really it was a really hard task to do, because I was still suffering like hell. We had a break of around 10 guys and that gave us a good chance to stay away, but I knew that Ty would be able to fight for the win and the way I was feeling I would probably get last from the break. Luckily, Oscar was with me and was feeling good, so if we stayed away he could try and win. With two laps to go Voigt attacked on the KOM climb. I wasn’t able to follow and it looked like no one else could as well, so he went solo. We tried chasing, but Jens was just flying and we never saw him again. Once going into the final climb the peleton was approaching fast, so I gave all I had, so that Oscar could have a bit of an advantage when starting the climb. Oscar got over the top with the front guys and helped other teams chase down Voigt, so that Ty could have a shot at a stage win. Ty did a really long sprint and was super fast, but in the last meters he was losing speed and other guys managed to pass him. Viviani got his win, but Ty managed to hold on to a great 4th place on the stage.

Even before the race started I could tell that stage 5 would be the one where a break would most likely succeed. I was tired from my efforts the day before so in the beginning I was just cruising along in the group. A very good move got away with Ty, Dion and some 8 other guys and it looked like it would be the move of the day. They were off the front for a long time, but Drapac and Optum didn’t have anyone in the group, so they just kept attacking. Unfortunately they got brought back, so more attacks started flying across the road. I was feeling better so tried a few moves myself. At one point we had a good group with me and Butler in it, but we got brought back again. Finally a move got away with only Chris from our team, but it was better then no one. It started raining real hard and some riders got really cold. I saw a guy shaking on his bike badly. We were fortunate as our clothing kept us warm. But those of us who were a bit cold our staff supplied with some hot coffee. On a long climb the group got split into pieces again, the front guys managed to catch some of the guys from the break, while some guys stayed away for the stage win. Joey was still up there even though he had lost some energy, because of the cold. I just got dropped on the last climb, because I had spent a good amount of the day going back to the cars, keeping the guys out of the wind.

A nice sculpture

A nice sculpture

Stage 6 was a 16km ITT. It’s never as simple as it looks and this time almost half of it was uphill. As I was really far on the GC I had the benefit of starting in the first hour, which meant I would be able to watch the race live on TV when I was done while having a massage. Sometimes it’s so nice to be a cyclist. I knew I just had to make the time cut as we were still high at altitude and I wouldn’t be able to go for a result. After warming up on the trainer just a tiny little bit I rolled to the start line, passed the bike check and was off. The first turns were real tight, so I had to break a bit too much. But once I got on the road I picked up my speed and started judging my effort. Somehow I was going super slow even on the flats and I did suffer on the last two k’s even tough I had taken it real easy in the beginning. It turned out that my back wheel had broken and was rubbing against the frame. The good thing was that I made my 30minute goal and was inside the time limit. In the end it turned out that I got inside the time limit by just 6 seconds, but “in” means “in”. Even though I was the fastest one I was cheered on by so many people. It’s crazy. Felt like every group of people I passed yelled my name. To top it all off inside the last kilometre there was guy holding a huge Latvian flag. It was incredible to see my countries flag out there. Thank you everyone that came out.

Stage 7 started in Boulder and finished in Denver. These towns are very athletic, so everyone knew that there would be a lot of people out to cheer us on. The start in Boulder was packed. Once the racing started all was forgotten and we just went full gas. The team hoped it could be a day for Ty to try and win the stage, so when I saw him struggling over the first climb I stayed with him to try and pace him back to the field. Ty was really on a bad day, so by the top we were telling fans to just give him a push, cause every second counts. At least that’s what we though. Oscar and me started riding flat out on the downhill to try and make up time. We cough Joe, so he joined in. We started catching people who had fallen behind, but it was all for nothing. It turned out the peleton hadn’t slowed down even a tiny bit and was going full gas, so there was no way we could make it back up. A group that was just over 2 minutes down on them and had the whole Cannondale team, Drapac guys and even Optum trying to chase didn’t make it back on. So once we got to the city circuits they stopped us, because it would have been too much of a risk to let us on as the front guys might have caught us. It wasn’t the day we had planned for, but I was happy I was there and stuck to the plan and tried to help out Ty as much as I could. Not always things go to plan, so I was just happy to finish the day and watch the final sprint on TV.

Unfortunately this is the best picture of my flag

Unfortunately this is the best picture of my flag

After the ITT Joey conserved his place in the top 6 and with a nice finish on the last day he made a name for himself by finishing 6th overall. It was a really good race for us with a stage win and a man in the top 10. It would be too much to ask for more, so everyone was in good spirits and ready to rest up before we head to Canada for Tour of Alberta.

Instead of fun facts I’ll write a little bit about what’s it like doing a race when you are not at your best. You tend to see the same riders with you in a group when dropped. I was in the same group with Konig(7th in the TdF) for four days straight. There are some people that are a bit too excited and try to keep going as hard as they can and that sometimes pushes the group to go too hard. You always try and calculate the time cut, so that you know if you can go easier or you have to go harder to make it. Even though, you feel that there is no way you won’t make the time cut, you still don’t want to fall behind the groupetto just in case. On the one day that we were at lower altitude and it would be easier to save energy and just take an easy day. I got in the brake and made the next days harder for myself. It was just a way to make myself more useful for the team. The only downside of smiling while riding a wet gravel road is that your teeth could get real dirty. When you are off the back just tiny things can make you feel better. Like seeing fans cheering you on, seeing a beautiful view of the mountains, but the bad thing is that when you are suffering, the only thing you see is the wheel in front of you. I always try and enjoy the ride and there were always fans cheering us on although I might be far off the back. Sometimes exactly when you are suffering you make the best friends and even though I wasn’t one of those guys fighting for the overall win I still had a “van” club and that made my race a lot more enjoyable.

Hope you like the read,

T.s.

At my first rodeo

At my first rodeo

Ieradāmies Aspen, lai pavadītu nedēļu atpūšoties un braucot tikai 1-2 stundas dienā. “USA Pro Cycling Challenge” ir viena no lielākajām sacensībam ASV. Posmiem vajadzēja būt piemērotākiem manām īpašībām, jo kalni nebija pārāk stāvi. Es jutos labi atpūties un cerēju, ka spēšu aizvadīt sacensības labi, bet augstkalnei bija citi plāni.

Pirmajā posmā bija jāpārvar trīs apļi Aspenā ar pāris īsiem grūtiem pauguriņiem. Kopā jānobrauc bija tikai 100km, tam vajadzēja būt 40-50 cilvēku grupas sprintam. Tomēr tā nebija lemts. Protams, ka atrāvienam izdevās sākumā aizmukt. “Canondale” komanda turēja grupā tempu, cerībā, ka viņu sprinteris Viviani spēs uzvarēt. Vairāki braucēji vēl nebija pieraduši pie augstkalnes, citi tāpat kā es nemaz nespēj pierast pie augstkalnes un bija tik daži, kas bija pilnīgi gatavi sacensties. Pēdējā aplī lielā grupa eksplodēja sīkās drumstalās, un es nonācu vienā grupā ar tādiem braucējiem kā Rodžers un Konigs. Tajā pašā laikā pirmajā grupā bija tik 20 cilvēki, kas varēja cīnīties par uzvaru. Voigts mēģināja aizmukt, bet grupa vienkārši viņu lēnām ievilka atpakaļ laivā. Finišā Džoijs izcīnīja 8. vietu.

Jenga. We had some skill that night

Jenga. We had some skill that night

Otrais posms bija garākais visā daudzdienā. Braucām no Aspen uz Krested Bjūt. Bija jāpārvar arī pāris kalni, bet lielākais izaicinājums bija grants ceļi, pa kuriem mums nācās braukt. Man bija nojauta, ka šajā posmā atrāvienam varētu izdoties izdzīvot, tādēļ jau no paša pirmā km centos būt aktīvs. Man izdevās atrauties kopā ar Mohoriku(pagājušā gada U23 PČ uzvarētāju), bet UHC bija līdera krekls un viņi gribēja uzvarēt pirmajos starpfinišos, tādēļ viņi mūs noķēra un noturēja grupu kopā līdz otrajam starpfinišam. Protams, neviens viņiem starpfinišus uz paplātes nepasniedza, jo Taijs sprintos bija ātrākais. Pēc tam atraušanās mēģinājumi varēja atsākties. Pāris reizes arī es mēģināju tikt atrāvienā, bet man pašam tas neizdevās. Par laimi Robins, Dions un Džo tika atrāvienā un beigu daļā, kad visi bija nosaluši un pārguruši, Robins atrāvās viens pats un spēja noturēties primais, lai uzvarētu par 7 sekundēm. Tā bija milzīga uzvara! Lieliska diena gan komandai, gan sponsoriem. Tajā pašā laikā es atpaliku no grupas 2.kategorijas kalnā, kas bija 90% grants. Kad nonācu kalna galā, sāka līt un nobraucienā sākās krusa. Es tik uzmetu vēl vienu jaku pāri kreklam un smaidu sejā minos uz finišu. Bija tiešām jautri. Braucot cauri vienam ciematam, ieraudzīju, ka uz liela TV ekrāna rāda Robinu vienu pašu sacensību priekšgalā. Uzreiz kā ieraudzīju, ka komandas mašīna stāv ceļa malā mēģināju noskaidrot, kurš uzvarēja. Man atbildēja ar vienu vārdu: “Robins!”. Pēdējos kilometrus izbaudīju vēl vairāk un papētīju fanus, kas lai arī ārā bija tiešām draņķīgs laiks, tāpat stāveja ceļa maļā un uzmundrināja mūs. Paldies jums.

Kad bija pienācis trešais posms, es nojautu, ka šīs sacensības būs grūtas, un, ja man paveiksies, tad labākais, ko spēšu būs tikt kādā atrāvienā un pat tas būs grūti. Šī diena bija viena no izšķirošajām dienām, lai uzvarētu kopvērtējumā. Mums bija divas reizes jāuzbrauc Monarka kalnā. Atrāviens vēl nebija izveidojies, kad nonācām kalna pakājē pirmo reizi, tādēļ temps bija ļoti augsts. Pūta arī sānu vējš, tādēļ grupa ātri vien sadalījās. Jutos nedaudz labāk kā parasti, tādēļ lēni gari braucu uz grupas priekšu, bet grupa jau bija sadalījusies, tādēļ vienkārši paliku kopā ar grupu, kurā atrados. Grupa kļuva lielāka, jo tālāk braucām, jo gan mēs noķērām cilvēkus, gan citi noķēra mūs. Finišā bijām 75 cilvēki, kas atbrauca kopā. Nekad nebija nācies atbraukt ar tik lielu grupu, kas bija atpalikusi no vadošajiem braucējiem. Otro reizi braucot Monarka kalnā, pūta spēcīgs pretvējš, tādēļ pirmā grupa ilgu turējās kopā. Džoijam tas nāca par labu, jo tikai pēdējā kilometrā viņš atpalika no uzvarētāja un nezaudēja daudz uzvarētājam, finišējot atkal top 10 posmā. Bija skaidrs, ka KeiDžeijs varēs cīnīties par augstu pozīciju kopvērtējumā.

Best view for washing your bike

Best view for washing your bike

Beidzot ceturtajā posmā mēs nolaidāmies no 3000m uz nedaudz zem 2000m un es uzreiz varēju sajust, ka smadzenēm pienāk vairāk skābeklis. Tagad nevajadzēja elsot katru reizi, kad bija jāuzkāpj pa trim pakāpieniem. Nospriedu, ka šī būs mana labākā iespēja tikt atrāvienā. Tas man arī izdevās. Zināju, ka Jenss būs atrāvienā, tādēļ sekoju viņam, kad viņš mēģināja atrauties. Tāpat tas bija diezgan grūti un nācās kārtīgi iesvīst, lai to izdarītu. Kopā bijām ap 10 braucējiem, tādēļ bija liela iespēja, ka mums izdosies aizbraukt līdz finišam, bet zināju, ka Taijs varētu cīnīties par uzvaru finiša sprintā un pats jutos diezgan slikti. Par laimi, atrāvienā bija arī Oskars un viņš jutās diezgan labi un varētu cīnīties par uzvaru, ja mums izdotos aizbraukt līdz finišam pirms tiekam noķerti. Pusotru apli no finiša Voigts atrāvās no mūsu grupas. Mēs centāmies viņu noķert, bet viņš bija tiešām spēcīgs. Peletons strauju tuvojās mūsu grupai, tādēļ es darīju, ko varēju, lai Oskars varētu sākt kalnu ar kaut nelielu pārsvaru, jo viņš vēl spētu palīdzēt komandai finišā. Viņam izdevās palīdzēt noķert Voigtu, lai Taijs varētu cīnīties par uzvaru posmā. Taijam padevās labs sprints, tomēr viņš to sāka nedaudz par tālu un pēdējos metros viņu apsteidza Viviani un uzvarēja. Taijs finiša līniju šķērsoja kā 4., kas bija vēl viens augsts rezultāts mūsu komandai.

Jau pirms sākās daudzdiena, bija skaidrs, ka piektajā posmā atrāvienam būs vislielākā iespēja izdzīvot. Es biju diezgan saguris no iepriekšējās dienas padarītā, tādēļ sākumā jutos diezgan slikti un vienkārši ripināju kopā ar grupu. Izveidojās mums izdevīgs atrāviens, kurā bija Taijs ar Dionu un vēl kādi astoņi cilvēki. Izskatījās, ka viņiem izdosies aizmukt, bet divām komandām nebija neviena braucēja atrāvienā un tādēļ atrāviens tika likvidēts. Es sāku justies labāk un arī iesaistījos pāris uzbrukumos. Vienā brīdī biju grupā kopā ar Krisu, bet mūs ātri vien noķēra. Īsi pēc tam izveidojās vēl viens atrāviens, kurā no mums bija tikai Kriss un šim atrāvienam arī izdevās aizmukt un aizbraukt līdz galam. Sāka pamatīgi līt un visiem sāka kļūt auksts. Es redzēju pat vienu braucēju trīcam uz riteņa. Mūsu komandai ir paveicies, jo komanda nodrošina ar lielisku apģērbu, kas mūs sasilda. Ja tas vien nepalīdzēja, tad mūsu apkalpe mums iedeva siltu kafiju, ko iedzert. Garākajā kalnā grupa atkal sadalījās sīkās daļiņās. Džoijam izdevās būt kopā ar līderiem, bet neilgi pirms finiša viņš nedaudz atpalika, jo bija tomēr patērējis daudz enerģiju, lai sevi sasildītu. Kad vairs nevarēju noturēt līderu tempu, turpināju braukt kopā ar maziņu grupu līdz finišam, izbaudot fanus, kas par spīti lietum bija sarindojušies lielos baros gar ceļa malu.

My own "van" club

My own “van” club

Sestais posms bija 16 kilometru garš individuālais brauciens. Ne viss ir tik vienkārši kā šķiet un šoreiz puse no distances bija pret kalnu. Es jau biju zaudējis jebkādas cerības cīnīties par kopvērtējumu, tādēļ biju viens no braucējiem, kas devās distancē sākumā. Tas nozīmēja, ka pēc sava finiša varēju mierīgi atgriezties viesnīcā ieslēgt televizoru, noskatīties sacensību noslēgumu, kamēr gulēju uz masāžas galda. Distancē mans uzdevums bija iebraukt laika limitā, jo zināju, ka par labu rezultātu nespēšu cīnīties, jo vēl joprojām atradāmies augstu virs jūras līmeņa. Pēc īsas iesildīšanās, izgāju riteņa pārbaudi un nostājos uz starta līnijas. Sākums bija šaurs un nedaudz bīstams, bet kad izbraucu uz lielā ceļa varēju turēt labu tempu. Lai arī sākumā braucu ar lielu rezervi, tomēr pēdējos divos kilometros varēju just, ka spēki sāk zust. Beigās gan izrādījās, ka mans aizmugurējais rats bija izpleties un skārās gar rāmi, bet par laimi es biju uzstādījis pietiekoši labu rezultātu, lai iebrauktu laika limitā. Lai arī nebiju ne tuvu viens no ātrākajiem, ik katra fanu grupa mani uzmundrināja. Bet vēl lieliskāka sajūta man bija, kad pēdējā kilometrā ieraudzīju garu kārti ar iekārtu Latvijas karogu. Bija mizlīgs pārsteigums, lepnums un pacilātības sajūta, ieraugot Latvijas krāsas. Milzīgs paldies tiem, kas tur bija.

Septītā posma starts bija Boulder, bet finišs Denver. Šajās pilsētās cilvēki ir ļoti aktīvi, tādēļ visi zināja, ka būs daudz līdzjutēju. Startā bija milzīgi cilvēku pūļi. Kad sākās scensības, tad viss tika aizmirsts un uzmanība tika pievērsta darbam. Komandas plānā bija mēģināt palīdzēt Tajam uzvarēt, tādēļ, kad ieraudzīju, ka viņš sāk atpalikt no grupas, paliku kopā ar viņu, lai palīzētu pēc kalna viņam tikt atpakaļ grupā. Mūsu sprinterim bija ļoti smaga diena, tādēļ ik pa brīdim uzbļāvām faniem, lai pastumj, jo katra sekunde bija no svara. Vismaz tā mums likās. Nobraucienā es ar Oskaru sākām strādāt, cik vien spējām, lai noķertu grupu. Noķērām Džo un viņš mums piebiedrojās. Sākām arī panākt citas grupiņas, kuras bija atpalikušas no peletona, bet izrādījās, ka viss bija velti. Peletons ne sekundi neminstinājās un turēja ļoti augstu tempu, lai tieši mēs nevarētu tikt atpakaļ grupā. 2 minūtes aiz peletona bija grupa ar visu “Cannondale” komandu, kas centās sadeldēt pārsvaru, “Drapac” un “Optum” braucēji arī palīdzēja, un pat viņi nespēja noķert pirmo grupu. Tādēļ, kad nonācām pie pilsētas apļiem, bija skaidrs, ka atpakaļ netiksim. Tiesneši mūs noņēma no trases, jo pastāvēja iespēja, ka pirmā grupa mūs noķertu par apli, ja mēs turpinātu braukt. Diena negāja pēc plāna, bet ne vienmēr viss var izdoties. Es biju priecīgs, ka darīju visu, ko varēju, lai palīdzētu komandai, un, lai arī tas neizdevās, mēs vismaz pierādījām, ka nekad viegli nepadodamies.

Some real great views in Colorado

Some real great views in Colorado

Pēc individuālā brauciena Džoijs bija nosargājis savu 6.vietu kopvērtējumā, un tādēļ, ka visi līderi finišēja vienā laikā, arī daudzdienas beigās viņš palika 6.vietā. Šīs sacensības bija noteikti izdevušās komandai, jo gan uzvara posmā, gan vieta pirmajā desmitniekā, bija vairāk kā mēs būtu varējuši cerēt pirms sacensību sākuma.

Šoreiz interesanto faktu vietā izdomāju uzrakstīt par to kā ir piedalīties sacensībās, kad vairāk ir jācīnās par finišēšanu kā par vietu kopvērtējumā. Bieži sanāk atpalikt kopā ar tieši tiem pašiem braucējiem. Pirmās četras dienas es biju vienmēr kopā ar Konigu(7.vieta TdF kopvērtējumā). Vienmēr atpalicēju grupā atrodas pāris cilvēki, kas nespēj nomierināties un cenšas turpināt braukt, cik vien ātri spēj, tas savukārt padara grupu nervozu. Atpalicēju grupa vienmēr cenšas izrēķināt laika limitu, kurā jāiekļaujas. Bet, lai arī tu zini, ka vēl līdz laika limitam ir tālu, tomēr negribās atpalikt no savas grupas, jo ja nu esi pārrēķinājies. Dienā, kad atradāmies zemāk kā parasti, būtu viegli nedaudz pataupīt enerģiju nākamajām dienām, tomēr es izlēmu aizbraukt atrāvienā un padarīt nākamās dienas vēl smagākas. Tas bija veids kā man palīdzēt komandai. Smaidīšana, kad brauc pa slapju grants ceļu, gandrīz automātiski garantē, ka tavi zobi būs pilni ar smiltīm. Kad esi atpalicis no galvenās grupas un iet tiešām grūti, pat mazākās lietiņas spēj tevi uzmundrināt. Piemēram, kā fani ceļa malā, kāds skaists dabas skats, bet parasti diemžēl galva tev ir nokārta un vienīgais, ko tu spēj saskatīt ir priekšā braucošā dalībnieka aizmugurējais rats. Vienmēr centos izbaudīt fanu entuziasmu, pat tad, kad biju atpalicis ļoti tālu no līderiem. Bieži vien labus draugus iegūsti tieši smagās situācijās, lai arī šoreiz es necīnījos par augstām vietām man izveidojās neliels fanu pulciņš, un tas padarīja sacensības daudz jautrākas un paciešamākas.

Ceru, ka patika lasītais,

T.s.

A souvenir from my "van" club

A souvenir from my “van” club

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s