Back to Canada

Olympic ice hockey training arena is where we had the team presentation for Alberta.

Olympic ice hockey training arena is where we had the team presentation for Alberta.

You’re body gets stronger while resting. That is when it adapts to the physical stress that you’ve put on it while training or racing. So after Colorado all we did was take it easy till it was time to pin on our numbers again. We arrived in Canada three days before the race, so we managed to spend some time scouting out the prologue course and just riding real easy. We found a real nice coffee shop and made some new friends. The owner even came to the prologue with some cookies for us. Calgary is a beautiful town and the main park has some real nice trails.

The prologue was going to be very important, because time lost here would affect the GC a lot. The race was held next to the Calgary Olympic bobsleigh track. The legendary track where the Jamaican team was on the start line. It was an interesting course with a fast flat start and the last 1.3km uphill on a steady 8% grade. It was a hard decision between using the TT bike or the traditional road bike. I went with the road bike, because our TT bikes aren’t the lightest ones, the brakes on them aren’t that great, we don’t have electronic shifters which would mean to shift I would have to get in the aero bars and I just feel more comfortable on my road bike. I was in the first 10 people to start. That meant I could warm up more on the road before it got closed. After a good warm up and doing the course one more time I was ready. I started out fast and tried to keep it going, but on the climb I just couldn’t go that fast any more and lost time. I thought I didn’t have such a bad time, but when Tom Domoulin from Giant Shimano just smashed everyone I was more then 40 seconds down. Deam it.

Stage 1 was a circuit race with a 1km climb not too far from the finish. Race started out real fast. The first time uphill we just smashed it and I found myself in a group of around 12 riders. Robin was there, so were 4 guys from “Orica”. We made the peleton chase hard, because it wouldn’t be the worst move for us. Finally the peleton caught us mid 2nd lap and Robin follow Hayman and soon they were in a break of 3 riders with a Bissel kid going across to them. The pace slowed down considerably, the gap went out. It was raining and it was only 8°C, so everyone started to get cold. Even me. I started to shiver a little, and my legs felt unresponsive. Gaint Shimano let the gap out far and had to chase super hard to bring them back. I was going back to the car for bottles, because we had hot tea in them and when I put them in my back pocket I wasn’t even in a hurry to give them out. It just felt so warm. In the final lap the gap was closing down faster, but Robin and Hayman were still riding strong. We caught them in the first part of the climb. The combination of bad weather, fast pace and the fact that it was the last race for a lot of riders the peleton just blew up. I didn’t have the best position, but sprinted up the climb as fast as I could and just made the front group. We road for Ty and in the end we were 36 people coming to the line with 6 of us in it. Ty was in good position, but once he had to sprint, his legs just didn’t have the punch any more. Dion got 4th, just off the podium, but a certain TdF stage winner from Lithuania was 2nd.

Someone's a show-off.

Someone’s a show-off.

On stage 2 everyone was happy that the weather was better. There was a chance of crosswinds so people were a bit stressed out not to get gapped. The race was very fast again. The teams didn’t let a break go, because there were two intermediate sprints, that offered bonus seconds. After like 100km a break finally got away, but of course they weren’t let too far, because everyone was already preparing for the sprint. We were represented in every move and in this one we had Robin up there. He was wearing the KOM jersey after his efforts on day 1. The guy that was 2nd in that classification said he won’t sprint for it, but sure enough he did and took over the jersey. D*** move. The final sprint was downhill and dangerous, so none of us really risked their lives for it. It was another good day on the bike and we were looking to the next stages.

Stage 3 was windier that the previous day. So there were some splits during the race. As usual our team was in every move and after the field was split by Belkin I found myself off the front with some other 5 guys inside 5km from the intermediate sprint. I though I might get back some lost seconds, but we got caught with 500m to go and I missed out again. Few km later a rock hit one of my spokes and I had to change my front wheel. When I got back to the peleton, there was a big group off the front, but I was sure we had someone there. It took a while until they got brought back, but once they did the attacks didn’t stop. Finally we got onto a smaller road and 4 guys road off the front. We didn’t have anyone in there, because we knew it was not worth it to spend energy. Suddenly Orica hit the front and split the field. Only two of our guys were in the front group and they had already lost time, so we had to ride hard to chase. The gap was 50 seconds, but for the last 10km we brought it down to 20, then inside the last 3km it was just 10 seconds to the back of the front group. Still we couldn’t get back on. In the end we lost 14seconds to that group, but we were definitely less then 10 seconds behind the last riders of that group. Several guys lost time in the crosswinds and Tommy D, who was 2nd in the GC lost over 6 minutes. It was over for him. I still moved up some places on GC, but those 14 seconds shouldn’t have been there anyway.

Someone's happy when it's raining.

Someone’s happy when it’s raining.

Stage 4. The Canadian pave. It wasn’t really cobble stones. It was more like tarmac with some stones on it or just gravel. Everyone still was a bit careful not to get caught behind a split in the crosswinds, so in the beginning we sprinted to almost every corner, but once everyone saw that the roads are sheltered from wind by trees and that it’s not going to split up it got a bit less hectic. Still there was a fight for a good position heading into the first sector, but it wasn’t too bad. We hit the first gravel roads and the race had tried and cleared them from lose stone. By doing that they pushed the stones to the sides and the ends, which meant the middle was the best place to be. I was there, but still got a puncture on the longest one of them. It was a slow leak, so I road at the tail end of the peleton for 2 km waiting for the team car, but there had been a crash, so it was far back. Another crash happened just as the team car was catching back up, so I made the switch in the hopes that I’d be able to join forces with the fallen ones and catch back up without using too much energy. As I was changing the wheel I saw Oscar ride into the ditch. Looked painful. While catching up I used every little draft cars would give me. At one point I was going above 60km/h on a gravel road. But at least I made it back after the next sector. We didn’t ride too hard on the sectors, it felt like too many people were afraid of them. To make the day more interesting I punctured on the last sector as well, but at least I could pick up some bottles for everyone and got back a lot quicker then the 1st time. In the final k’s I helped out Ty when he was a bit too far back. That was it for me, so I just rolled in with the peleton. Ty got a top 10, so all was well.

Stage 5. A city circuit in Edmonton. Nobody really knew how hard or easy it was, but as soon as we saw that it was raining again, we knew that rain would make it harder. The start was fast, because Giant Shimano couldn’t control anything again. When such a big team isn’t able to control a race, it makes me proud of what we did in Beauce, when the guys road their legs off for me. I was trying to save some energy for the final laps, so I wasn’t at the front of things at all. With 3 to go the group had gotten smaller, there was a break that was being caught. This is where the race really started for me. After every corner you’d have to be really careful, because almost any acceleration out of the seat would make your back wheel slip. That made the peleton string out like an accordion after every technical section. On the final lap I tried to be in the best possible position going into the climb. Didn’t make it to the front, but still was in a good spot. On the climb itself we just pretty much sprinted the whole way up. I saw a group of guys going clear, so I tried catching on. Over the top through some corners I got onto their wheel. We had a gap. The group contained Impey, Ramunas, Serghei, the race leader and some other three guys, but no one really wanted to ride hard, so on the downhill we got caught. And just as the group joined I went for it. I had hoped someone would come with me, but no one did. I was alone with 5km to go. Too far. But I had to try, because I was anyway far from the leader and this would be my only chance to win. I could have stayed with the group, waited for the sprint and gotten in the top 10, but what’s the fun in that?! Of course they caught me and it was a small bunch kick. I moved up on the GC again and was 20th overall. That’s not a great result.

This is why we have the best staff.

This is why we have the best staff.

This was this years final race with the team, so of course we had to celebrate a little. I still have to do Worlds, so I didn’t over do it, but a glass of beer was in order. We went over to a local bike shop that distributes Felt bikes and they made us some delicious burgers. Never would have thought that I’d have dinner at a bike shop and it would be so good. It was a fun evening, but an even better year. The next morning we had an early flight. When we woke up a surprise waited for us outside – it was snowing. Good thing the race wasn’t a week later.

I’m headed to Nice now for some final preparation and some beach time. The World Champs will be a big deal for me, because it’ll be my first time doing it with the Elite guys. The course looks like a difficult one, but I’ll hang on and try to show my face for sure. I think I have some good legs right now, but I could never predict what result I could get as I’ve never ridden a 254km race.

On the 28th feel free to turn your TV on and yell at it every single time you see me. I’ll hear you even from the other side of the camera.

It kind of took me a while to get to this blog, so I hope that after Worlds I’ll still have the energy to write something, but I’m not guaranteeing anything.

Thanks for still reading,


This is how Brian greets us every time. Even if I'm 30 minutes down on the winner

This is how Brian greets us every time. Even if I’m 30 minutes down on the winner

Ķermenis kļūst spēcīgāks tieši atpūšoties, jo tad tas pierod pie slodzes, kura bijusi iepriekš. Tādēļ pēc Kolorado mēs tikai atkal atpūtāmies, līdz pienāca laiks atkal uzspraust numurus. Kanādā ieradāmies trīs dienas pirms sacensībām, tas nozīmēja, ka mums pietika laika apskatīt prologa trasi. Atradām lielisku kafejnīcu, kurā iepazināmies ar īpašnieci. Viņa arī atnāca uz prologu paskatīties sacensības un, lai mūs iepriecinātu, atnesa mums cepumus. Kalgary ir tiešām skaista pilsēta un lielajā pilsētas parkā pat var atrast MTB taciņas.

Prologam šajās sacensībās bija liela nozīme, jo zaudēts laiks šeit būtu zaudēts laiks kopvērtējumā. Sacensības norisinājās pie Kalgary Olimpiskās bobsleja trases. Tās leģendārās trases, kurā arī Jamaikas komanda bija uz starta. Trase bija interesanta. Ļoti ātrs sākums un noslēgumā 1.3km pret 8% stāvu kāpumu. Bija grūti izlemt vai braukt ar individuālā brauciena riteni vai ar prasto grupas brauciena velo. Es izvēlējos pierasto grupas brauciena riteni, jo mūsu ITT velosipēdi nav no tiem vieglākajiem, bremzes nestrādā tik labi, cik varētu vēlēties, mums nav elektroniskie pārslēdzēji, kas nozīmēja, ka lai pārslēgtu ātrumus, rokām būtu jāatrodās stūres vidū un galu galā es jūtos labi uz sava sacensību velo. Es startēju pirmajos 10 braucējos. Tas nozīmēja, ka varēju iesildīties uz trases pirms tā bija slēgta. Pēc labas iesildīšanās, kurā izbraucu trasi vēl divas reizes es biju gatavs. Sāku ātri un centos turēt tempu līdz galam, bet, braucot kalnā, jutu, ka vairs ātrāk nespēju pabraukt un zaudēju laiku. Likās, ka tik slikti nemaz nenobraucu, bet kad Toms Doumoulins uzstādīja savu laiku, es zaudēju vairāk kā 40 sekundes. Bļāviens.

Prolgoue finish atop the Olympic park

Prologue finish atop the Olympic park

Pirmais posms veda pa apli, kurā bija katru reizi jāpārvar 1km garš kalns, kurš nebija pārāk tālu no finiša. Sacensības sākās ļoti ātri. Pirmajā reizē pēc kalna es biju grupā kopā ar vēl kādiem 12 cilvēkiem. Robins arī bija ar mani un vēl 4 “Orica” braucēji. Mēs pastrādājām, lai galvenajai grupai nāktos pasvīst mūs ķerot. Otrā apļa vidū peletons mūs noķēra un Robins ar Hajmanu izveidoja atrāvienu, kurā viņiem pievienojās arī viens vīrs no “Bissel”. Ātrums jūtami samazinājās, atrāviena pārsvars palielinājās. Lija lietus un bija tikai 8°C silts, tādēļ visiem sāka kļūt auksts. Pat man. Sāku nedaudz drebināties un bija sajūta, ka kāju muskuļi arī nedaudz sastinguši. “Giant Shimano” komanda atļāva atrāvienam iegūt lielu pārsvaru, tādēļ viņiem nācās ķert visiem spēkiem, lai viņus noķertu. Es ik pa brīdim aizbraucu līdz mašīnai pēc pudelēm, jo tajās mums bija salieta silta tēja. Ielicis tās aizmugurējās kabatās, tiešām ļoti nesteidzīgi izdalīju komandas biedriem. Uzreiz kļuva tik silti. Pēdējā aplī pārsvars atrāvienam saruka, bet Robins ar Heijmanu vēl joprojām varēja izdzīvot. Viņus tomēr peletonam izdevās noķert pēdējā kalna sākumā. Slikti laikapstākļi, ātra braukšana un tas, ka šīs daudziem bija pēdējās sacensības, nozīmēja, ka peletons kalnā vienkārši sašķīda drupačās. Man nebija pati labākā pozīcija kalna sākumā, tādēļ nācās visu kalnu praktiski braukt sprinta tempā, bet man tomēr izdevās noķert pirmo grupu. Uzreiz pēc tam devos uz grupas priekšu, lai noķertu nelielo atrāvienu, lai Taijs varētu cīnīties par uzvaru. Pēdējos 300m viņš bija labā pozīcijā, tomēr, kad pienāca laiks sprintam, arī viņa kājās vairs nekas nebija atlicis. Dions par laimi vēl spēja pacīnīties un finišēja 4.vietā. Tieši aiz pjedestāla. Bet zināms TdF posma uzvarētājs no Lietuvas bija 2.

Otrajā posmā braucēji uz starta bija daudz priecīgāki, jo ārā spīdēja saulīte. Pastāvēja iespēja, ka būs sānu vējš, tādeļ visi bija īpaši piesardzīgi. Atkal sacensības ritēja ļoti ātri. Neviens negribēja aizlaist atrāvienu, jo pirmajā sacensību daļā bija divi starpfiniši, kuros varēja izcīnīt bonifikācijas sekundes. Pēc kādiem 100km beidzot atrāvienam izdevās aizmukt, bet, protams, viņus īpaši tālu nelaida, jo visi jau sāka gatavoties finišam. Kāds no mums bija ikkatrā atrāvienā, šoreiz atrāvies bija Robins. Viņam uz pleciem bija kalnu karaļa krekls(KKK), kuru viņš bija nopelnījis iepriekšējā dienā. Sāncensis, kas atradās otrajā vietā KKK teica, ka uz starpfinišu neies. Beigās tomēr pārdomāja un vinnēja, tādejādi atņemot Robinam kreklu. Nesmuks gājiens. Finiša pēdējais kilometrs bija nobraucienā, un tā kā neviens no mums ar dzīvību negribēja riskēt, mēs vienkārši iebraucām kopā ar grupu finišā. Bija laba diena pavadīta uz velo, bet tagad laiks bija atjaunoties un gatavoties nākamajiem posmiem.

This race had too many dirty pictures. +18

This race had too many dirty pictures. +18

Trešais posms bija vējaināks kā iepriekšējais. Tādēļ arī peletons vairākkārt sadalījās mazākās grupās. Kā parasti mēs atradāmies sacensību pašā priekšgalā. “Belkin” komanda sadalīja peletonu un pāris kilometrus vēlāk es jau atrados pirmajā atrāvienā kopā ar vēl 6 cilvēkiem. Mēs bijām 500m no pirmā starpfiniša, kad mūs noķēra pirmā lielā grupa un diemžēl atkal nācās izpalikt bez bonifikācijām. Kad izbraucām no pilsētas, mana priekšējā rata spieķos ielidoja akmenis un izlauza vienu spieķi. Nācās mainī ratu. Kad biju noķēris grupu, bija izveidojies liels atrāviens un pagāja kāds laiciņš kamēr viņus noķēra. Nonācām uz šaurāka ceļa un visi saprata, ka grupu neizdosies sadalīt, tādēļ tika aizlaizts 5 cilvēku atrāviens. Tomēr “Orica” komandai bija citi plāni un kā parādījās neliels klajums viņi sadalīja peletonu. Šoreiz es biju nonācis otrajā grupā, kas nozīmēja, ka nācās ķert, jo pirmajā grupā abi mūsu braucēji jau bija zaudējuši laiku un nebija pretendenti uz labu vietu kopvērtējumā. Vienā brīdī pārsvars pirmajai grupai bija 55sekundes, bet tad mēs tiešām sākām strādāt un pēdējos 10km viņu pārsvars bija vien 20sekundes. Pēdējos 3kilometros mēs atpalikām tikai 10 sekundes no pirmās grupas aizmugures, bet vienalga nespējām noķert. Finišā mēs zaudējām 14 sekundes, bet no tās grupas aizmugures mēs noteikti bijām mazāk kā 10 sekunžu attālumā. Vairāki braucēji sānu vējā zaudēja daudz laika, piemēram, Tomijs D, kurš bija 2. kopvērtējumā zaudēja 6 minūtes. Bija skaidrs, ka viņam cīņa par kopvērtējumu ir beigusies. Lai arī zaudēju laiku, tad tomēr kopvērtējumā pacēlos vairākas vietas, bet tās bija tāpat 14 sekundes, kuras zaudēt nevajadzēja.

Ceturtais posms. Kanādiešu bruģis. Tas nebija īsti bruģis. Vairāk izskatījās pēc asfalta ar akmeņiem, vai vienkārši grants ceļa. Visi vēl joprojām uzmanījās, lai nebūtu pieķerti guļam un sānu vējā aizpūsti, tādēļ sākumā viss peletons sprintoja ik uz katru pagriezienu. Kad visi saprata, ka ceļš ir koku aizsegā un sānu vējš nemaz nepūš, visi nomierinājās. Tomēr cīņa par pozīciju turpinājās, lai pirms šiem sektoriem atrastos peletona priekšgalā. Mēs uzbraucām uz pirmā sektora, varēja redzēt, ka sacensību organizatori ir centušies nedaudz attīrīt ceļus, bet, to darot, viņi sīkos akmetiņus bija aizšķūrējuši uz malām un sektoru sākumos un beigās, tādēļ tur bija izveidojušies tādi kā valnīšu, kuri bija diezgan bīstami. Ceļa vidus bija labākā vieta kur atrasties. Tomēr pat atrodoties paradīzē, es sadūru riepu. Lēnām gaiss pūtās ārā, tādeļ vēl 2km braucu grupas aizmugurē, gaidot, kad atbrauks komandas tehniskā mašīna. Bija bijis kritiens un mašīna bija aizķērusies aiz tā, tādēļ nācās ap 2km gaidīt. Kad notika vēl viens kritiens un es redzēju Oskaru ielidojam grāvī, nebija laika ilgi domāt, jo bija piebraukusi mašīna un ātri nācās mainīt ratu. Cerēju, ka cilvēki, kas būs atpalikuši no kritiena palīdzēs man piebraukt, bet šoreiz nācās cīnīties vienam un izmantot katru mazāko aizvēju, no katras mašīnas. Vienā brīdī es braucu uz 60km/h pa grants ceļu aiz mašīnas. Mani pūliņi atmaksājās, kad noķēru peletonu pirms nākamā sektora. Pārāk neviens sektoros nesteidzās, jo daudzi baidījās nokrist. Lai diena būtu vēl interesantāka, arī pēdējā sektorā es sadūru riepu. Tas man toties ļāva paņemt visiem pudeles un arī pašam kārtīgi padzerties. Pēdējos kilometros palīdzēju Tajam izcīnīt nedaudz labāku pozīciju, kas prasīja pietiekoši daudz spēka, lai vienkārši ieripinātu kopā ar visu grupu. Viņš atkal izcīnīja top10 tā, ka visi bija apmierināti.



Piektais posms. Apļi Edmontonā. Neviens īsti nezināja cik grūti vai viegli šie apļi ir, bet, kad ieraudzījam, ka līst lietus, bija skaidrs, ka tas padarīs sacensības grūtākas. Starts, protams, bija ātrs, jo “Giant Shimano” komanda nespēja īsti kontrolēt. Kad tik spēcīga komanda kā viņi nespēj kontrolēt sacensības, man ir vēl lielāks lepnums par to kā mani komandas bieri spēja kontrolēt sacensības, kad es biju līderis “Tour de Beauce”. Pēc iespējas vairāk centos netērēt lieki enerģiju, lai ko saglabātu pēdējiem apļiem, tādēļ atrados grupas vidū. Kad atlikuši bija 3 apļi, grupa jau bija kļuvusi mazāka, bija izveidojies neliels atrāviens, kas tika likvidēts. Šis bija moments, kad sacensības man tiešām sākās. Pēc katra pagrieziena nācās būt ļoti uzmanīgam, jo, lai arī cik piesardzīgs tu būtu paātrinoties, aizmugurējais rats ik pa brīdim izslīdēja. Tas peletonu padarīja kā akardeonu mūziķa rokās. Pēdējā aplī centos būt pēc iespējas labākā pozīcijā, sākoties kalnam. Nebija pati labākā pozīcija, bet pietiekoši laba, lai kalnā es spētu piebraukt pirmajai grupai, kas bija atšķēlusies no peletona. 7 cilvēku grupā es biju kopā ar sacensību līderi, lietuvieti Ramunas, Impiju, Sergeju un vēl citiem ļoti spēcīgiem vīriem. Diemžēl neviens īsti negribēja tērēt pārāk daudz spēkus, tādēļ nobraucienā mūs atkal noķēra peletons. Uzreiz kā tikām noķerti, es uzbruku. Neviens nebrauca ar mani, tādēļ zināju, ka būs ļoti grūti izturēt vienam, tomēr man vajadzēja mēģināt, jo tā bija mana vienīgā iespēja uzvarēt kopvērtējumu. Es būtu varējis palikt grupā, sprintā izcīnīt top 10, bet kāda tur ir jautrība?! Protams, ka pāris kilometrus vēlāk mani noķēra un beigās bija mazas grupas spurta finišs. Atkal pacēlos pāris vietas kopvērtējumā un noslēdzu sacensības 20.vietā. Nekas dižs tas nav, bet nav arī pārāk slikti.

Tas bija šā gada pēdējais starts ar šo komandu, tādeļ mēs, protams, to nedaudz atzīmējām. Man vēl jāpiedalās Pasaules Čempionātā, tādēļ vēl cītīgi gatavojos, bet kauss alus neizpalika. Mēs tikām uzaicināti vakariņās uz vietejo velo veikalu, kas izplata Felt riteņus. Nebūtu domājis, ka tik garšīgas vakariņas spētu ēst mazā veloveikalā. Bija jautrs vakars, bet vēl jautrāks gads. Nākamajā rītā mums bija agrs reiss. Kad pamodāmies mūs pārsteidza laikapstākļi. Sniga sniegs. Labi, ka sacensības nebija nedēļu vēlāk.

Esmu jau Nīcā, lai kārtīgi pagatavotos startam un nedaudz atpūstos jūras krastā. Pasaules Čempionāts būs lielas sacensības man, jo būs pirmā reize, kad stāšos plecu pie pleca ar elites vīriem. Trase izskatās smaga, bet es turēšos cik ilgi vien spēšu un centīšos parādīt savu ģīmi arī TV ekrānos. Domāju, ka forma man ir laba šobrīd, bet nekad nemēginātu paredzēt savu rezultātu, jo vēl ne reizi sacensībās neesmu braucis 254km.

Droši 28.septembrī ieslēdz savu TV ekrānu un pabļauj uz to, ik reizi, kad mani ieraugi. Noteikti, ka pat otrā kameras pusē es sadzirdēšu.

Pagāja laiciņš kamēr uzrakstīju šo raksti, tādēļ ceru, ka pēc PČ man vēl būs enerģija, ko atcerēties un uzrakstīt, bet to garantēt nespēšu.

Paldies, ka vēljoprojām lasi,


Wonder why they didn't let me go down it, again...

Wonder why they didn’t let me go down it, again…


Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in: Logo

You are commenting using your account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )


Connecting to %s