THE Worlds

The team rolled out. Not only the riders, but the staff were on their bikes as well

The team rolled out. Not only the riders, but the staff were on their bikes as well

Before the World Championships in Ponferrada, Spain I went to Nice for a small pre race training camp. I flew straight from the States there. My bags took a detour though. I arrived in Nice and was missing both my bike and my suitcase. Luckily my bike came the next day, so I didn’t really miss training time. It took two more days after that for my suitcase to get there, but I hope he had a good time without me as well. I was training with Aleksejs Saramontins from IAM. We were looked after by our coach V.Smirnovs and the director of Riga Cycling school.

The first long ride we did we passed Monaco and San Remo. Two places I had never been before. The roads were busy, but at least we had some really nice views along the way. After the 5th hour I started to feel the fatigue. I noticed my heart rate was higher, my legs felt soar. I took the next two days real easy and then again we went out for a long one. I ended up doing a bit less then 6 hours, but this time I felt fine. Even better then fine. I did a good interval on the way back home and felt like my power hadn’t dropped a bit. Saramontins had me, our coach and the director over for dinner two times. Both times it was delicious. His wife is a great cook and that made the week go by so much quicker.

View from our dinner table in Nice

View from our dinner table in Nice

Ponferrada is in the middle of nowhere. There aren’t any large airports close by, so when we left Nice on Sunday morning we arrived at the hotel around 8pm. It wasn’t really a hotel though. The national team had rented 4 cabins for us and that was great. We could cook our own food and everything. Ponferrada doesn’t have a lot of hotels, so there were several teams that were more then 30km away from the city. Linards had found us a great location, because at the closest point we were only 6km away from the course and the ride to the start finish area took us only 15 minutes.

This was the first year when we had such an extensive number of staff. Everything was taken care off and we were looked after like never before. They did a lot of work for us, so I’m very thankful to all of them. I’m kind of disappointed we didn’t perform better at the races, because the way we were taken care off was really great.

Rolling along a "beautiful" scenery.

Rolling along a “beautiful” scenery.

The weather was unusually cold for September in Spain. I was riding long sleeves all the time. I did some lighter rides and did some shorter efforts to rest up, but still keep the motor going through the week. I started loading my body up on crabs three days before the race, because I had never done such a long one and was a bit scared of the distance. I slept good, was motivated and when I got my new Hincapie Sportswear clothing I was really excited to start racing. They were predicting rain on race day, but of course I didn’t mind that at all.

"Hincapie" got me this sick jersey. Too bad I crashed with it.

“Hincapie” got me this sick jersey. Too bad I crashed with it.

Woke up at 7.00, made breakfast, packed my bags and we were off to the start. Smukulis, Saramontins and me went to sign on and after a little warm up I was ready to go. At the World Championships all the nations are called up by the UCI standings, so we were pretty much one of the last ones to roll to the line. The start was easy as everyone knew that the break had a 1% chance of surviving. Once the 4 riders had gotten away, the peleton eased up and started chasing when the gap was 15 minutes. The lap itself took lest then 30, which meant the break was more then half a lap in front of us. Surprisingly the Poles were the ones doing the chase. I wasn’t too worried about the race at that point and was cruising in the peleton. Like 4 laps in on a left hand corner a guy crashed, the rider in front of me slammed on the breaks and was down on the ground as well. We could have stopped easily, but now that he was lying on the ground I had nowhere to go, but down. Some other riders crashed into me as well. My chain had stuck, so it took me a while to get it out and get going. I caught up with Nibali and we started chasing. As soon as we got to the climb his car just gave him a push and he was back in the group, but of course I had to chase on my own. Wasted my energy that I shouldn’t have. Few laps later I saw some Belgian guys stopping for a natural break, so I joined in. Once we got going again their car came up to us and they were gone again. Lucky me, I could demonstrate once more how I can chase back on solo. We were 7 laps in when I started to feel that I’m already getting tired. Two laps later my legs felt like rocks. I couldn’t move up any more and people in front of me were getting dropped. That meant I had to close gaps and of course I can only close so many until I’m totally out of it. I lost contact with the front group over the last climb and was losing time with 4 to go. We had a good group that was keen on finishing the race, but once I got a puncture it was all over. I rolled down the hill with a tyre that still had a little bit of air in it and caught another straggler that had had a puncture from the same group. We decided that if they didn’t make us stop, we would change wheels at the feed zone and keep going. And so we did. We got to the 2nd feed zone and they told us we couldn’t continue, because we had lost too much time. And that was it. A bit more then lap and a half from the finish we were done. When I stopped at the team car I realized that my back wheel had also punctured and even if they hadn’t stopped us I wouldn’t have made it too far.

I got my jacket from the 2nd feed zone and rolled back to get cleaned up and watch the race on the big screen. While I was trying to wash the dirt of my legs I kept looking at the screen. Finally I realized why the Poles had been so active in the beginning. Kwiatkowski attacked on the first descent, bridged up to the break and left them in his dust. Over the top he had a good gap and the group behind him couldn’t close it, so he arrived in the last 100m with his hands in the air. He was smart, strong and caught the big nations off guard. A young rider. I hope he makes the jersey proud next year and we see it in front of a lot of races.

The season is over now and I can let myself have a beer or two. Maybe a piece of cake. Ice cream. On my flight back home I realized that the crash wasn’t that harmless and felt really stiff. But at least I have got plenty of time to heal up until I have to start training hard again. I’m already looking forward to next year and seeing the Hincapie boys again. I’ve heard we’ve gotten some new big engines on the team to try and replace the spot Joey has given up by moving to BMC. He showed he belonged with the best in Utah and Colorado and deserves to be on a Pro Tour team.

The course passed this amazing castle

The course passed this amazing castle

Here are some things I’ve realized in recent weeks:

  1. Hearing a baby cry in the distance when you’re on the plane makes you feel really lucky.

  2. I will always try and avoid flying through JFK

  3. Brits really use the phrase “That’s all cheerio”. (That’s what the captain said on my flight to Nice)

  4. Seeing the faces of men when their girlfriends start looking at jewellery is hilarious and frightening at the same time.

  5. Some people just can’t help themselves and not say something negative before you’re about to race one of the biggest races in the season.

  6. US and Canadian dollars might be close in value, but 10 minutes too late in Canada means you’ll be 7 hours late in the States.

  7. “I’m up for it” and “I’m down for it” means the same thing.

That’s all folks,

T.s.

Moanco

Moanco

Pirms pasaules čempionāta Ponferadā, Spānijā, devos uz Nīcu uz nelielu treniņnometni. Lidoju pa taisno no štatiem uz turieni, tomēr manas somas izdomāja ceļā pavadīt pāris dienas vairāk. Ierados Nīcā un sapratu, ka man nav atlidojis ne ritenis, ne koferis. Par laimi nākamajā dienā jau atnāca mans velo, tas nozīmēja, ka nenācās izlaist treniņus. Pagāja vēl divas dienas līdz atnāca mans koferis, bet ceru, ka tam gāja jautri arī bez manis. Trenējos kopā ar Alekseju Saramontinu, kas pārstāv IAM komandu. Mūs uzrauzdzīja gan treneris Vitālijs Smirnovs, gan Rīgas Riteņbraukšanas skolas direktors N. Kalašņikovs.

Pirmajā garajā treniņā ko braucām, devāmies uz Monāko un San Remo. Divas vietas, kur vēl nebiju bijis. Ceļi gan bija ar palielu satiksmi, tomēr skati bija tā vērti. Pēc 5.stundas sāku just, ka sagurums ir mani noķēris. Ievēroju, ka pulss ir augstāks kā parasti, kājas sāk sāpēt. Nākamās divas dienas pabraucu mierīgāk, lai varētu vēl vienu garo treniņu nobraukt. Otrajā garajā treniņā nobraucu gandrīz 6 stundas, bet šoreiz varēju just, ka sagurums nav tik liels. Pēdējā stundā arī nobraucu vienu intervālu, un likās, ka īsti jauda zudusi nav. Aleksejs divus vakarus arī mūs uzaicināja pie sevis uz vakariņām. Abas reizes vakariņas bija ļoti gardas. Viņa sieva ir ļoti laba pavāre un parūpējās par mums īpaši labi.

Bumped into this guy in Ponferrada

Bumped into this guy in Ponferrada

Ponferada ir Spānijas nekurienē. Tuvumā nav lielu lidostu, kas nozīmēja, ka kā svētdien no rīta izlidojām no Nīcas tā tikai vakarā ap 20.00 ieradāmies viesnīcā. Tā īstenībā nebija viesnīca. Izlase bija mums noīrējusi 4 mājiņas. Mēs varējām paši gatavot un dzīvoties, tas bija tieši tas, kas nepieciešams. Ponferadā nav daudz viesnīcu, tādēļ vairākām komandām nācās dzīvot vairāk kā 30 kilometru attālumā no pilsētas. Linards bija veiksmīgi atradis mums naksmītni, jo tuvākajā punktā mēs bijām tikai 6km no trases un līdz starta – finiša vietai bija jāminās nieka 15 minūtes.

Šis ir pirmais gads, kad mums bija tik plašs personāls. Par visu bija padomāts un par mums rūpējās īpaši labi. Visi mums ļoti daudz palīdzēja, tādēļ esmu īpaši pateicīgs ikvienam. Esmu neapmierināts gan ar mūsu rezultātiem, jo tiešām par mums tika parūpēts tā, ka vienīgais, ko mums vajadzēja darīt bija braukt.

Dana Rozlapa doing the ITT

Dana Rozlapa doing the ITT

Priekš septembra Spānijā ārā likās pārāk auksts. Katru treniņu braucu garajās piedurknēs. Pārsvarā braucu tādus vieglākus treniņus un pievienoju vairākus īsus intervālus, lai būtu gan atpūties, gan motors vēl darbotos. Trīs dienas pirms sacensībam sāku uzņemt īpaši daudz ogļhidrātu, jo biju nedaudz sabijies no distances un tā vai man pietiks enerģija. Gulēju labi, motivācija bija augsta un, kad saņēmu “Hincapie Sportswear” izlases formu biju īpaši priecīgs un gribējās uzreiz startēt. Solīja sacensību dienā lietu, bet tas, protams, mani nemaz nebiedēja.

A must have picture from Ponferrada

A must have picture from Ponferrada

Piecēlos 7.00, uztaisīju brokastis, sapakoju somas un devāmies uz startu. Smukulis, Saramontins un es parakstījāmies starta protokolā un pēc neilgas iesildīšanās biju gatavs startam. Pasaules čempionātā uz starta līnijas katru nāciju izsauc pēc UCI ranga, tādēļ mēs bijām vieni no pēdējiem uz starta līnijas. Starts nebija pārak grūts, jo visi zināja, ka atrāvienam izdzīvot ir tikai 1% varbūtība. Kad 4 braucēji bija aizmukuši, grupa nomierinājās un mierīgi pabrauca pāris apļus. Pārsvars bija izaudzis līdz 15 minūtēm. Katrs aplis aizņēma mazāk kā 30 minūtes, tātad atrāviens bija vairāk kā pusi no apļa mums priekšā. Par pārsteigumu iniciatīvu uzņēmās poļi, kas sāka ķert atrāvienu. Pārāk par to nesatraucos un mierīgi vizinājos grupā. Apmēram 4.aplī pagriezienā pa kreisi viens no braucējiem nokrita. Cits braucējs, kas atradās tieši man priekšā, pārcentās ar bremzēšanu un arī nokrita. Mēs būtu varējuši mierīgi apstāties un apbraukt kritienu, bet tā kā viņš jau gulēja uz asfalta man nebija nekur citur kur mukt. Pāris braucēji arī manī ieskrēja. Ķēde bija iesprūdusi, un, kad dabūju to brīvu, varēju sākt atkal ķert grupu. Noķēru Nibali un mēs sākām tuvoties grupai. Uzreiz kā sākām braukt kalnā, pie Vinčenzo piebrauca itāļu mašīna un aizstūma viņu līdz peletonam, bet man nācās vienam ķert grupu. Patērēju svarīgo enerģiju. Pāris apļus vēlāk skatījos, ka malā piestāja beļgi, pievienojos viņiem. Kad bijām nokārtojuši dabiskās vajadzības, ķērām atkal grupu. Protams, parādījās beļgu auto un aizvilka viņus līdz grupai un es atkal paliku viens. Kārtējo reizi varēju patērēt nelietderīgi spēkus, viens pats ķerot grupu. Bija nobraukti 7 apļi un es sāku just, ka krājās nogurums. Divus apļus vēlāk manas kājas jau bija pārvērtušās koka bluķos. Vairs nevarēju grupā tikt līdz priekšai. Tas nozīmēja, ka katru reizi kā kāds atpalika man nācās viņam braukt garām un ķert grupu. To var izdarīt tikai pāris reizes, līdz spēki izsīkst. Atpaliku no grupas otrajā kalnā un sāku zaudēt laiku, kad bija palikuši 4 apļi līdz finišam. Mums bija laba grupiņa, kas bija ieinteresēta pabeigt distanci, bet es sadūru riepu un ar to arī viss bija beidzies. Uzmanīgi braucu nobraucienā ar pustukšu riepu un noķēru vēl vienu braucēju, kas bija atpalicis no tās pašas grupas arī ar “mīksto”. Sarunājām, ka, ja mums ļaus turpināt, tad ēdināšans punktā samainīsim ratus un brauksim tālāk. Tā arī izdarījām. Aizbraucām līdz 2. ēdināšanas punktam, kad mums piebrauca un pateica, ka esam pārāk tālu atpalikuši un mums jābeidz braukt. Mēs bijām nedaudz vairāk kā pusotru apli no finiša, bet sacensības bija beigušās. Piebraucu pie mūsu mašīnas un ieraudzīju, ka arī mans aizmugurējais rats laiž gaisu. Ja arī mēs nebūtu apstādināti, tad īpaši tālu es nemaz nebūtu ticis.

http://ltv.lsm.lv/lv/raksts/29.09.2014-latvijas-ritenjbraukshanas-izlases-aizkulises-pc-spanija.id36107/

Izvilku no mašīnas siltu jaku un devos atpakaļ uz pirmo ēdināšanas punktu, lai saģērbtos un paskatītos sacensību finišu uz lielā ekrāna. Kamēr mēģināju nomazgāt kājas no visiem ceļa netīrumiem, ar vienu aci skatījos lielajā ekrānā sacensību noslēgumu. Beidzot es sapratu kādēļ poļi sākumā bija tik aktīvi. Kwiatkowskijs priekšpēdējā nobraucienā ieguva nelielu pārsvaru pār nu jau mazo grupu un kalnā noķera atrāvienu. Kalna galā jau viņš bija viens pats ar 15 sekunžu pārsvaru pār nākamo grupu. Protams, viņi centās viņu noķert, bet pēdējos 100m Kwiatkowskijs tik atskatījās, pacēla rokas un finišēja pirmais. Viņš bija pietiekoši gudrs, lai izmantotu favorītu uzmanības trūkumu, un pietiekoši spēcīgs, lai arī izmantotu iegūto pārsvaru un noturētos priekšā, lai uzvarētu. Jauns braucējs. Ceru, ka viņam nākamgad izdosies kreklu atrādīt sacensību priekšā un uz pjedestāla.

Sezona nu ir noslēgta un varu atļauties iedzert kādu alu vai divus. Varbūt apēst kādu kūkas gabalu. Saldējumu. Lidojumā uz Latviju sapratu, ka mans kritiens sacensībās nebija tik maigs, jo sāku just, ka tāds nedaudz stīvs esmu. Par laimi man ir pietiekoši daudz laika, lai sadziedētu brūces līdz man atkal jāsāk kārtīgi trenēties. Jau tagad gribās ātrāk sagaidīt nākamo gadu un satikt Hincapie vīrus atkal. Baumo, ka mums komandā pievienosies pāris milzīgi motori, kas noteikti mums noderēs, jo būs jāaizvieto Džoijs, kas nākamgad pārstāvēs BMC komandu. Viņš pierādīja, ka pieder pie labākajiem gan Jūtā, gan Kolorādo.

Only in Monaco

Only in Monaco

Pāris lietas, ko esmu sparatis pēdējās nedēļās:

  • Dzirdot zīdaini raudam attālumā, kad atrodies lidmašīna, liek tev justies laimīgam.

  • Vienmēr tagad centīšos izvairīies no JFK lidostas.

  • Briti tiešām lieto frāzi: “That’s all cheriou”. (lidmašīnas kapteinis to izmantoju atvadoties, kad atlidojām Nīcā)

  • Redzēt vīriešu sejas, kad viņu draudzenes pēta rotas lietas ir gan smieklīgi, gan biedējoši vienlaicīgi.

  • Daži cilvēki vienkārši nemaz nespēj pateikt kaut ko pozitīvu tieši pirms viena no lielākajiem startiem gadā.

  • ASV un Kanādas dolāri varētu būt līdzīgi pēc vērtības, bet 10 nokavētas minūtes Kanādā pārvēršas 7 nokavētās stundās ASV.

  • Frāze “I’m up for it” un “I’m down for it” nozīmē vienu un to pašu.

Šoreiz tas arī viss,

T.s.

My check in bag when I was flying back

My check in bag when I was flying back

Saw these friends close to our cabins

Saw these friends close to our cabins

Advertisements

3 thoughts on “THE Worlds

  1. Toms, It’s always a pleasure to read your reports about the racing and about the life you’re leading. We look forward to seeing you again in 2015! Best wishes for on time flights, no lost luggage and no more flats or falls.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s