The Ups and Downs

Up at Big Bear Lake for the ITT (Photo: http://laukusuns.tumblr.com )

Up at Big Bear Lake for the ITT (Photo: http://laukusuns.tumblr.com )

Hello again, my dear reader. What’s up? Well I’ll tell you what I’ve been up to if you like it or not.

After a good training camp and some local races we were on a flight to Redlands, California. The local races were just training, still hard and fun, but Redlands would be a different level. I thought I was in pretty decent shape and I’d be able to fight for some stages and a good GC placing. That didn’t happen though. Here’s how it didn’t happen:

We managed to arrive a few days early and go see some of the courses. Although we had done them last year, there was a new stage and it’s always nice to refresh your memory on the old ones. When we went up to Big Bear Lake to roll around on the ITT course we also took a look at the parcour of the individual time trail we’ll be doing at Tour of California. I even managed to get a video of it if you want to check it out: http://www.kinomap.com/watch/hpycqv

Some good trainings (Photo: http://laukusuns.tumblr.com )

Some good trainings (Photo: http://laukusuns.tumblr.com )

The traditional stage 1 of Redlands Cycling Classic is mostly like a long crit. It’s a little over two hours of racing and goes through some neighbourhoods and some small streets. We had to be cautious not to let a big break go, but when we saw that it was not going to happen we could save some energy for the final few laps. A rider from “Cal Giant” team was off the front solo and holding good, so we had to hit the front a bit earlier then we like. Still we managed to put even the riders behind us under pressure and with a lap to go it was all together thanks to the strong pace of the Hincapie Racing Team. We had spent too much energy though and that was not good, cause on the last lap when we hit the final climb people were coming from the back and we got swamped. Dion still managed to do a great sprint and finished on the podium while Ty got 4th. It wasn’t the start we had last year, but it wouldn’t be the same race as last year as you’ll see.

On day 2 we went up to Big Bear Lake for the ITT. The course itself is not hard or tricky, but what makes it a challenge is the altitude. If you go out too hard, you’ll suffer in the end, but if you go out too slow, you won’t be able to make up time on the way back. It’s an effort that takes only 15-16 minutes (depending on how fast you can go). Last year I didn’t do that great. This year I didn’t do that great. But better. I managed to post a time that was 20 seconds faster then my time last year and the winners time was 6 seconds slower then last year, which meant I lost less time and I was more or less satisfied with how it went. We had 3 guys in the top 10 and after that meant that we were still there in the GC.

Stage 3 was the one stage that had changed since last year. Now it was a stage with a few laps with a long, but very steady climb and a race to the summit of Oak Glen road. The final climb was around 8 km long and we had ridden it in training, so we kind of thought that we might manage to hold on for some good placings. We didn’t. The race up until the climb wasn’t too hard. There were a couple of moves, but no one wanted to show their cards early and then blow up in the last 20 minutes. So pretty much everyone came fresh to the final climb and that’s when Optum just ramped up the speed. They set a really good tempo and with two very strong climbers – Woods and Gaimon they were hurting everyone. I lost contact with the front group at 5 km to go. Two kilometres later I lost motivation. That was worse. In the end I lost 2 minutes to the stage winner and was pretty much out of the GC if a miracle didn’t happen. Dion managed to cling on as long as he could and was still a minute 30 down on the overall. Robin and Rob were around the same time as me, so we had some work to do over the next two days.

On the front at Redlands

On the front at Redlands

Everyone was pretty bummed that we didn’t do as well as we planned. But it was already stage 4, so we had to get on with it. The usual Saturday crit down town that starts in the afternoon was still going to be tough. We wanted to put some pressure on “Optum”, so they use some energy before the final day. The plan was to try and set some guys up for a break and keep it going. Nothing really stuck. I got away with a few other guys several laps in and we held on for a few laps, then Oscar bridged across and it would have been a good situation to ramp up the speed real hard. Only I couldn’t . I was suffering. They brought us back and a non dangerous break went clear. “Optum” kept the tempo high enough for the break to gain only 30 seconds max while everyone else sat in their draft. 6 laps to go(before seeing 5 laps to go) there was a crash where several guys from the GC went down and we lost three guys to the crash, while I had to almost stop and lost a lot of ground on the front of the bunch. It disorganized the field and the break stayed away even though Oscar put a massive turn on the front and almost brought them back. The Hincapie Racing Team dislikes this crit very much. We’ve never done good at it. And again we didn’t do well.

Sunday aka “Sunset” aka stage 5 aka the decider. It’s the final day and not an easy one. We knew what we had to do to try and shake up the leaders. Race hard. Go out there and not let people just ride easy. Make them work for it. I got into the break on lap two after an unsuccessful attempt on lap one. I had 5 other guys with me, but I was suffering pretty bad. Still we were going hard an that meant that the peleton had to go hard and that “Optum” had to work. Or at least so I thought. I got dropped from the break with 4 laps to go after an attack by Lachlan from “Jelly Belly”. When I saw the peleton charging behind me it turned out “Optum” wasn’t really riding the front. “Jamis” was keeping a high tempo while everyone else was sitting in their draft. Then it turned out that riding in the big group on this loop was a lot easier and although I had spent a lot of energy in the break I could easily stay in the main group. The race followed the usual scenario from then on – the break got caught, some guys tried to attack on the last lap, but nothing really stuck. We arrived in the final kilometres and some other guys tried getting away, but in the end a big group considering how small the first group usually is came into the final. Dion got 3rd again and was stepping on the podium with the same guys as on day 1.

Pre Crit Nats Team talk (Photo: http://laukusuns.tumblr.com )

Pre Crit Nats Team talk (Photo: http://laukusuns.tumblr.com )

It wasn’t the race we had hoped for, or talked about. We might have talked big in between ourselves, but nothing came even close. That’ll teach us. It’s not like we underestimated others, we just over estimated our selves and forgot that racing is unpredictable. It was our first race and there were guys from sunny California that had been racing a while already, so we were missing that race rhythm as they call it. Still. It’s better to be on this team when we lose then on any other team when they win.

A big thank you goes out to our yearly hosts at Redlands who made our stay wonderful yet again. Monica even took the time off work to cook for us. How awesome is that?! It’s definitely a good way to start off the racing year if not result wise then host wise for sure.

We got stuck a day longer in Redlands, because our flight got delayed, but this time stuck mean we got to spend the day at the pool, so it was pretty nice to just relax. The next race was already on the horizon. So once we got back we turned to the next weekend which was the Crit and TTT nationals in Greenville, SC, where our team is based. The TTT team was made up of “local” guys – Dion, Mac, Ty, Oscar, Andzs and myself. “Local” because Ty and Oscar are actually from Georgia, Mac is from Michigan, Dion’s a kiwi and the two “Russians” couldn’t be called locals as well. We had done some TTT practice sessions before, but Ty and Oscar came to town a few days early so we could squeeze in one more under the watchful eyes of George Hincapie. We practised some starts and George gave us plenty of advice from when he was TTTing.

And we're off

And we’re off

The TTT nationals are for trade teams, so to all of you wondering if me and Andzs are American now, the answer is no. But before the team time trail on Sunday Saturday Greenville Down Town held the US Criterium Nationals. Criteriums are big in the US and people love them. This even how ever the non Americans couldn’t do, so me, Andzs and Dion after a morning spin went into town to watch the race and cheer our boys on. It was an interesting race with a lot of tactics as always in any national championships. In the end Ty got 2nd, which is a really good result, but getting that one step higher would be 5 times sweeter. He got beat by a strong and smart guy, the US national Road Race champ Eric Marcotte. So all is fair. The teams main goal was still to come.

It was a rainy Sunday. The race was held on a highway. We raced from one toll booth to the other and back. On wide, fast and rolling roads. The turn around was almost the only place where the speed dropped below 40 km/h. Knowing the corners, having ridden the course wasn’t really an advantage, because no one had, because bikes aren’t allowed on highways, except for special occasions. Still… we had the home advantage. After having some final pep talks on our RV we went outside to warm up on the trainers. It had stopped raining. Everything was still wet. Bike check. Start line. Helmets on, last high fives given, the countdown. And we’re off. Ty started us off really good and now it was just about keeping the speed going and not overdoing it too much in the first part. On the way back I had a couple of moments when I had to sprint really hard to get back on the wheel of the last guy, because of the energy spent and the speed we were going at. We crossed the line with the fastest time, but there were still teams behind us. 6 minutes later, we had won. All the 6 of us were pumped. Rich, George were smiling their biggest smiles. Hugs were given and received all around. Staff was jumping out of their pants how happy they were. This was the first time the US TTT Nationals were held. And it will go down in the history books for sure. The Team Time Trail is not just about speed and power. You have to have a good combination of strong riders, good friends and cool dudes. That’s exactly what we had and that’s why we won.

The Podium at TTT Nats

The Podium at TTT Nats

We had a nice team lunch/dinner after the race where we ran through the race a couple of more times. Everyone was really happy and the spirits were high. We had beat “Optum” by 6 seconds, “UHC” by ~35, so it was no fluke at all. Till next year, we’ll be know as Team Hincapie Racing the US Team Time Trail National champions, the fastest US team.

Now we’re already off to our next race, but more on that next time. One of the reasons it’s taken so long to write something again was that I started reading more. Read a book in Latvian, I had brought from home and now I’m onto this one in English. Someone gave it to me with an extra touch in between the lines and I bet you’ve heard about the book. It’s called “The Hobbit”. Haven’t seen the movie, but the book is great. Hopefully we’ll keep those podiums coming and hopefully I’ll have more stuff to write next time.

T.s.

P.S. Messing around with the camera was one more thing that took some blog writing time away from me

Big Bear Lake (Photo: http://laukusuns.tumblr.com )

Big Bear Lake (Photo: http://laukusuns.tumblr.com )

Sveiks atkal, dārgais lasītāj. Kā sokās? Izstāstīšu kā man iet, patīk tev tas vai nē.

Pēc smagas treniņnometnes un pāris vietējām sacensībām, devāmies uz saulaino Kaliforniju. Vietējām sacensībām piegājām kā tikai treniņiem, protams, tāpat bija grūti un jautri, bet Redlands ir citā līmenī. Domāju, ka esmu diezgan labā formā un būšu spējīgs cīnīties par kādu uzvaru posmā un augstu vietu kopvērtējumā. Tomēr nekas no šī nepiepildījās. Lūk, kā mums gāja:

Ieradāmies pāris dienas pirms sacensībām un varējām apskatīt posmu trases. Lai arī pagājušo gadu lielāko daļu jau braucām, tomēr bija viens jauns posms un vienmēr nāk tikai par labu atsvaidzināt atmiņu arī brauktajos posmos. Kad devāmies apskatīt individuālā brauciena trasi pie “Big Bear Lake” mums izdevās arī izbraukt ITT trase, kas būs jāveic šogad Kalifornijas tūrē. Es arī esmu nofilmējis video:http://www.kinomap.com/watch/hpycqv

Some recon rides in California

Some recon rides in California

Tradicionālais Redlands pirmais posms ir kā garš kritērijs. Nedaudz virs divām stundām garš, kurā jāveic vairāki apļi, kas ved cauri privātmāju rajoniņam. Galvenais uzdevums bija būt uzmanīgiem, lai nepalaistu projām lielu atrāvienu, kas varētu arī iegūt neatsmeļamu pārsvaru pār grupu. Kad bija skaidrs, ka tas nenotiks, varējām nedaudz pataupīt enerģiju pēdējiem apļiem. Braucējs no “Cal Giant” komandas bija atrāvies viens pats no lielās grupas un turēja diezgan labu pārsvaru, tādēļ mums nācās ņemt grožus savās rokās nedaudz ātrāk kā plānots. Izstiepām visu grupu un diezgan ātri jau arī noķērām bēgli. Pēdējā aplī mums tomēr pietrūka organizētības un enerģijas, lai noturētu iesākto tempu. Sākot finiša kalnu, braucēji jau nāca ar lielāku ātrumu mums no aizmugures un mums nācās atkal paātrināties. Dionam izdevās lielisks sprints un viņš izcīnīja 3.vietu, kamēr Taijs palika 4. Tas nebija gluži tāds pats sākums kā pagājušo gadu, bet arī visa daudzdiena mums nepavedās tik labi kā pagājušo gadu, kā varēsiet lasīt tālāk.

Otrajā dienā mēs atkal devāmies uz “Big Bear Lake”, kur mums bija jāveic individuālais brauciens. Trase nav ne smaga, ne sarežģīta, bet tomēr ir viens triks – sacensības norit augstkalnē. Tas nozīmē, ja nedaudz pārvērtē savas spējas startā, smagi par to nāksies maksāt otrajā trases daļā. Tomēr, ja arī uzsāc ar pārāk lielu rezervi, tad zaudēto laiku otrajā trases daļā vairs neatgūsi. Sacensības ir vien 15-16 minūtes garas (atkarīgs cik ātri spēj pabraukt). Pagājušo gadu man nepadevās tik labs rezultāts. Šogad man nepadevās arī ne tik labs rezultāts. Tomēr es pārspēju savu iepriekšējā gada rezultātu par 20 sekundēm, tikmēr uzvarētāja laiks bija par 6 sekundēm sliktāks. Tas nozīmēja, ka es zaudēju mazāk laika un biju vairāk vai mazāk apmierināts ar savu rezultātu. Trijiem komandas biedriem izdevās ielīst pirmajā desmitniekā un tādēļ mēs bijām vēl 4 braucēji diezgan tuvu kopvērtējuma līderim.

Monica know how to make them hungry boys happy

Monica know how to make them hungry boys happy

Trešais posms bija tas jaunais, nezināmais etaps. Sākumā bija jāveic pieci apļi ar vienu ļoti lēzenu, bet salīdzinoši ar Latvijas kalniem garu pauguru. Pēc apļiem pēdējie 8 km gāja pret kalnu. Kalnu bijām nobraukuši treniņā, tādēļ likās, ka mums izdosies izturēt un pacīnīties par augstām vietām kalna galā. Mums neizdevās. Līdz pēdējam kalnam sacensības nebija tik smagas. Bija pāris mēģinājumi atrauties, tomēr nekas bīstams neizveidojās, jo neviens negribēja iztērēt spēkus pārāk ātri un zaudēt pārsvaru pēdējās 20 minūtēs. Sākot braukt pēdējā kalnā, visi braucēji bija diezgan svaigi. Tieši tad “Optum” sāka diktēt augstu tempu un ar diviem spēcīgiem kalnos braucējiem viņiem izdevās visu pārējo grupu sadalīt mazās šķembās. Es atpaliku no līderiem 5 kilometrus no beigām. Divus kilometrus vēlāk es arī zaudēju motivāciju cīnīties. Tas bija sliktāk. Sasniedzot finiša līniju, biju zaudējis divas minūtes un ar to arī viss reāli bija beidzies. Mana cīņa par kopvērtējumu bija noslēgusies piecos kilometros. Dionam izdevās izturēt visilgāk un viņš kopvērtējumā pēc šī posma atradās tikai minūti un 30 sekundes aiz līdera. Robins un Robs kopvērtējumā atradās tieši tādā pašā situācijā kā es. Bija skaidrs, ka nākamajās divās dienās mums būs noteikti ko pacensties, lai vēl mēģinātu uzlabot savu vietu kopvērtējumā.

Visi bijām nedaudz sašļukuši, jo nebija mums gājis tik labi, cik gribējām. Bet bija jau pienācis laiks stāties uz starta līnijas ceturtajam posmam un nebija laiks skatīties atpakaļ. Tradicionālais sestdienas kritērijs pilsētiņas centrā kā parasti solījās būt ātrs. Mēs plānojām neļaut “Optum” viegli tikt cauri, bet likt viņiem kārtīgi pasvīst. Centāmies izveidot atrāvienu ar kādu no mums priekšgalā, lai viņi nevarētu atslābt ne mirkli. Kad bija veikti vairāki apļi, man izdevās aizbraukt kopā ar vēl pāris citiem braucējiem, pāris apļus vēlāk mums pievienojās Oskars. Bijām divatā atrāvienā, kas nozīmēja, ka bija laiks tiešām pacensties un atrauties kārtīgi, tomēr man īsti negāja un ātri vien mūs arī noķēra. Pēc tam izveidojās atrāviens, kas nebija tik bīstams līderu komandai, bet arī viņiem izdevās iegūt tikai 30 sekunžu pārsvaru. 6 apļus pirms beigām bija kritien grupas priekšgalā, kur arī nokrita līderi, mēs pazaudējām trīs braucējis, bet man nācās gandrīz apstāties un aizslīdēt līdz grupas pakaļgalam. Tas nozīmēja, ka vairs bēgļus neizdevās noķert, lai arī Oskars viņu pārsvaru pāris apļos sadeldēja pamatīgi. Mūsu komandai šis kritērijs īsti nepadodas un nepatīk. Arī šoreiz tad mums īsti nekas dižs nesanāca.

A good way to spend a day after a delayed flight

A good way to spend a day after a delayed flight

Svētkiena jeb “Sunset” jeb piektais posms jeb galvenā diena. Noslēdzošais posms, kas noteikti nav viegls. Komandā zinājām, kas mums jādara, lai padarītu dzīvi grūtu līderien. Vienkārši sacensības bija jāpadara smagas. Jau no paša starta neļaut nevienam atvilkt elpu un tik turēt augstu tempu. Man izdevās atrauties kopā ar vēl pieciem braucējiem otrajā aplī, pēc neveiksmīga mēģinājuma pirmajā aplī. Viegli nebija. Tomēr braucu ar domu, ka lielajā grupā līdera komandai nāksies smagi pasvīst, lai mūs noķertu. Kad citi braucēji mēģināja mūsu atrāvienu sadalīt, man vairs nepietika spēka un es atpaliku. Kad ieraudzīju lielo grupu sev aiz muguras, man par pārsteigumu tempu turēja nevis “Optum”, bet “Jamis” vēl izrādījās, ka lielajā grupā šis aplis ir daudz vieglāks kā atrāvienā. Biju jau patērējis daudz enerģijas, tomēr noskatījos kā sacensības ieslīd tradicionālajā lokā. Grupa noķer atrāvienu, vēl pāris mukšanas mēģinājumi, kas nekur tālu netiek un grupas finišs gaidāms beigās. Pirmo reizi tik liela grupa šajā trasē atbrauca līdz galam. Finišā Dions atkal izcīnīja trešo vietu un uz pjedestāla kāpa kopā ar tiem pašiem diviem braucējiem, kuri bija ar viņu pirmajā dienā.

Sacensības tiešām nepadevās kā bijām cerējuši vai sprieduši. Bijām nedaudz pārvērtējuši paši savas spējas, nevis novērtējuši citus par zemu. Būs mums mācība. Velo sports tomēr ir neprognozējams. Tās tomēr bija tikai mūsu pirmās sacensības un vietējie Kalifornijas braucēji jau bija saulītē aizvadījuši vairāk startus. Mums pietrūka tīri sacensību ritms, kā to mēdz saukt. Bet kā parasti… Ir patīkamāk būt šajā komandā, kad mēs zaudējam, nekā jebkurā citā komandā, kad tā uzvar.

Liels paldies jāsaka atkal mūsu uzņēmējiem Redlands, kuri atkal mūsu dzīvošanos padarīja lielisku. Monika pat paņēma pāris dienas brīvas no darba, lai mums gatavotu ēst. Cik superīgi ir tas?! Noteikti lielisks veids kā iesākt sezonu, ja ne rezultātu ziņā, tad noteikti uzņēmēji bija tā vērti.

Me playing around with a camera

Me playing around with a camera

Atpakaļ ceļā neplānoti nācās pavadīt vēl vienu dienu Redlands, jo mūsu lidojums tika atcelts. Tomēr šoreiz “iestrēgšana” ne pa visam nebija nepatīkama, jo mēs vienkārši to dienu pavadījām baseina malā atpūšoties. Nākamās sacensības jau vairs nebija aiz kalniem, tādēļ, kad atgriezāmies atpakaļ, koncentrējāmies jau uz nākamo nedēļas nogali. Plānā bija kritērija un komandu brauciena ASV nacionālais čempionāts, kurš notika Grīnvilā, kur atrodas mūsu komanda. TTT jeb komandu brauciena komanda sastāvēja no “vietējiem” braucējiem – Diona, Mak, Taij, Oskara, Andža un manis. “Vietējiem”, jo Oskars un Taijs ir no Džordžijas, Maks ir no Mičiganas, Dions ir no jaunzēlandes un tad vēl divi “krievi” kaut kur pagadījušies. Bijām jau iepriekš pāris treniņos pamēģinājuši pabraukt kā komanda, bet Taijs un Oskars ieradās pāris dienas ātrāk, lai mēs to varētu izdarīt vēl vienu reizi. Šoreiz treniņā ar savu pieredzējušo aci mūs vēroja Džordžs Hinkapijs. Protams, deva arī padomus startiem un distances smagajiem posmiem.

Nacionālais čempionāts komandu braucienā ir sponsoru komandām, tādēļ visiem, kas domā vai tad mēs ar Andžu tagad esam Amerikāņi atbilde ir “nē, neesam”. Tomēr pirms svētdienas komandu brauciena sestdien pilsētas centrā norisinājās kritērija braucieni. Šeit gan mēs ar Andžu nevarējām piedalīties, tādēļ vienkārši devāmies paskatīties un atblastīt savējos. Bija diezgan aizraujoši vērto sacensības, jo katrai komandai bija sava taktika un kā parasti nacionālajos čempionātos tās ir ļoti specifiskas. Beigu beigās Taijs izcīnīja otro vietu, kas bija tiešam labs rezultāts, bet tas viens pakāpiens augstāk būtu piecas reizes saldāks. Viņu apsteidza spēcīgs un gudrs braucējs, ASV čempions grupas braucienā Ēriks Markots. Viss bija godīgi. Komandas galvenais mērķis tomēr vēl sekoja.

The C squad! Champs.

The C squad! Champs.

Lietaina Svētdiena. Sacensības norisinājās uz lielceļa. Startējām pie viena maksas punkta, braucām līdz otram un atpakaļ. Plats, ātrs ar nelieliem pauguriem gluds ceļš. Apgrieziens gandrīz bija vienīgā vieta, kur ātrums nokritās zem 40km/h. Pagriezienu iegaumēšana, trases iepriekšēja apskate nebija īpaša priekšrocība, jo pagriezienu nebija, bet uz lielceļa ar velo nemaz nedrīkst braukt. Tomēr… mājas priekšrocība bija mūsu pusē. Pēc pēdējiem uzmundrinājuma vārdiem mūsu lielajā mājā uz riteņiem, bija laiks līst laukā un iesildīties. Par laimi lietus bija pierimis. Tomēr ceļi vēl joprojām bija ļoti slapji. Velosipēdu pārbaude. Starta līnija. Ķiveres galvā, pāris “sit pieci”, laika atskaite. Un aiziet. Taijs uzsāka mūsu komandiņu ar ļoti labu ātrumu, atlika tikai turēt tempu un nepārcensties turpceļā. Atpakaļ ceļā bija pāris maiņas, kad man nācās sprintot, lai tiktu atpakaļ aiz komandas, bet par laimi es izturēju, jo beigās biju viens no četriem, kas deva ieskaiti komandas laikam. Mēs pārbraucām līniju. Mums bija tā brīža ātrākais laiks, tomēr aiz mums bija vēl trīs komandas. Sešas minūtes vēlāk, bija skaidrs. Mēs uzvarējām. Visi seši bijām ļoti lepni. Ričs un Džordžs smaidīja īpaši plaši. Apskāvieni tika doti un saņemti. Visa apkalpe bija pārlaimīga. Šis bija pirmais gads, kad tika rītkots ASV čempionāts komandu braucienā. Vēstures grāmatās būs ierakstīta tiešī mūsu komanda. Komandas braucienā galvenais nav tikai ātrums un spēks. Ir jābūt pareizai braucēju izvēlei. Spēcīgiem braucējiem, labiem draugiem un vienkārši krutiem džekiem. Tieši tādēļ mēs uzvarējām, jo tieši tādi esam mēs seši.

Sekoja patīkamas komandas pusdienvakariņas pēc sacensībām, kuru laikā vēl pāris reizes mēs pārrunājām notikušo. Visi bija tiešām ļoti priecīgi. Valdīja pacilāta atmosfēra gaisā. Mēs apsteidzām “Optum” par sešām sekundēm “UHC” par kādām 35, tādēļ nevar teikt, ka mums vienkārši paveicās. Līdz nākamā gada čempionātam mēs būsim ASV komandu brauciena čempioni, ātrākā komanda Amerikā.

Jau esam ceļā uz nākamo startu, bet par to vairāk nākamreiz. Viens no iemesliem, kādēļ atkal tik ilgi neko neesmu raksījis, ir jo esmu sācis vairāk lasīt. Izlasīju Māras Zālītes grāmatu “Pieci Pirksti”, kuru biju paņēmis no mājām. Tagad lasu grāmatu, kuru man iedeva cita riteņbraucēja, bet jūs noteikti šo grāmatu zināt. Tā ir “Hobbits”, angliskā versija, lai patiešām izbaudītu autora vārdu vijumus. Cerams, ka mēs turpināsim krāt tos pjedestālus un arī nākamreiz man būs, kas jautrs par ko uzrakstī.

T.s.

Last little rise before the finish hurt like hell

Last little rise before the finish hurt like hell

Advertisements

One thought on “The Ups and Downs

  1. Malači! Labs rezultāts, labs raksts.
    Cerams, ka kaut ko ierakstīsi par Kalifornijas tūri un braukšanu starp Eiropas spēcīgajām komandām. Varbūt vari uzrakstīt kā un vai atšķiras velosporta pieeja jeņķiem un eiropiešiem.
    Pirmo posmu Sakramento Kavendiš izcēla…Peto – otrais.

    Sveicieni no LV!

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s