Racing in Arkansas

Arkansas

I’m not one to quit. If I was then I wouldn’t be a cyclists. Or an athlete for the matter. All people get to a point in their career when it’s either quit or find a new way to move forward. Successful people always take the 2nd option. So here’s the new version. Less pictures, less words, but more intense.

Fayetteville, Arkansas hosts the Joe Martin Stage race, this was the first year it was UCI 2.2 category, so my first time racing. A great area with some nice, calm, small roads, fun local people and wind.

Stages were pretty interesting, because the first day was an uphill ITT, where the better climbers could get an advantage, but the next three days had bonus seconds up for grabs on the road and in the finish, so people a bit further behind could crawl back time. Plus we had some windy days, so it took a toll on the smaller guys and the guys who didn’t know how to position. It was a race for the all rounder for sure. As our team is well all rounded it should have been a great stage race for us.

First day we managed to do some good times, but nothing excellent. It was the first time I was racing a ITT with a power meter and I went out too slow, cause I looked at my power too much. Still I was only 21 seconds down and would be able to make up that time. Dion finished a good 7th place and a lot of our guys were thereabouts.

Day 2 was pretty windy. We had some splits in the crosswinds with our team always there, but in the end it was a break of around 8 guys who got away and Mac and Oscar were there. The leaders team kept them close and started reeling them back in. Only Oscar and Mac had other plans. They dropped everyone else and went for glory. The two of them TT’d almost all the way to the finish. It was a fast slight downhill finish and in the last 45 minutes we averaged 50km/h. In the last 1.5km people crashed in front of me, so I had to stop and instead of giving me the groups time I got a time that was 17 seconds off. Those were my GC hoped gone. Still Ty and Dion finished on the podium, so it wasn’t a bad day overall.

Day 3 wasn’t a great day either. A break went away that was easy to control, so the pace was slow. Only on the last time up the short steep hill that was the only difficulty on the course we led it out into the climb and actually made people hurt. I continued to push the pace over the top. After a bit I dropped back to see where everyone else was. None of the other guys noticed that Dion had crashed. He was sitting in a good position in the overall and was our best hope. I dropped back to his group and then some other guys did the same. It took some good efforts out of us, but we got him back to the front group. In the final 4km we led out Ty and Dion for the sprint. Got on the front a bit too early, so I had to pull from 3km to bit less then 2km to go until I blew up. It was a big headwind, so people just started coming from the back. Ty got taken out, Dion had lost the wheel, so Joe was the only one left. I managed to recover and get Dion back into a top 10 heading into the final corner and he did a good effort to finish up there again. Joe improvised and finished 3rd.

Day 4. Just an 85 minute effort on city streets, but a hard one, because of the small circuit and the steep finish climb that hurt more every time up it. Dion was sitting 4th overall and had a good chance to move up. The top 6 were really close so bonus seconds and placing in the finish would matter a lot. UHC had the upper hand and were controlling the break all day. In the 4 guys up the road Charlie was there. With around 8 laps to go I bridged up to the break to put more pressure on UHC. The break was pretty cooked, so we got brought back with like 3 laps to go. I stayed in the front of the field, but tried not to mess up our guys, cause they were working for Dion and Ty again. There were some guys taking risks, but I managed to stay safe and on the final sprint finished 8th, while Dion finished 5th and Ty got 2nd again.

It was a “nearly” week for us. Nearly got the stage win, nearly got on the podium in the GC, nearly got the team GC. What if’s, had a bit of too much bad luck, missed a bit of edge a few times, some tactical mistakes and a lots to think about. Some guys are heading to Silver City, New Mexico, while others are going home and three of us are heading to Sacramento for some pre Tour of California training.

Short, punchy and just covering the basics. Better?

T.s.

Dion and Ty on the podium. A near miss week started off with a near miss

Dion and Ty on the podium. A near miss week started off with a near miss

Neesmu cilvēks, kas viegli padodas. Ja būtu, tad diez vai es vēl nodarbotos ar riteņbraukšanu. Vai vispār ar sportu. Katram pienāk brīdis dzīvē, kad jāizvēlas starp padošanos vai jāatrod jauns veids kā kustēties uz priekšu. Mērķtiecīgi cilvēki izvēlas otro. Tad, lūk, jaunā bloga versija. Mazāk bildes, mazāk vārdu, bet tikpat informācijas.

Fajetville, Arkanzasa katru gadu rīko “Joe Martin Stage race” sacensības, šogad pirmo reizi tās bija UCI 2.2 kategorijas. Patīkama apkārtne ar maziem, klusiem ceļiem, jautriem vietējiem iedzīvotājiem un vēju.

Posmi bija diezgan aizraujoši, jo pēc pirmās dienas individuālā brauciena kalnā, kur labākos rezultātus uzrādīja kalnos līdēji, nākamās dienās lielāka priekšrocība bija tieši ātrākiem vīriem, kuri var pacīnīties par sprintiem un bonusu sekundēm. Arī vējš ietekmēja sacensības, jo mazākie braucēji, kas nemācēja noturēt pozīciju lielajā grupā tērēja daudz enerģijas. Sacensības bija domātas vispusīgiem braucējiem. Tieši tāda ir visa mūsu komanda, tādēļ bijām gatavi cīņai.

Pirmajā dienā mums izdevās uzstādīt apmierinošus laikus. Pirmo reizi individuālo braucienu braucu ar jaudas mērītāju un sāku pārāk lēni, jo par daudz biju ieciklējies skatīties, lai neuzsāku par ātru. Tomēr finišēju tikai 21 sekundi aiz uzvarētāja, kas nākamo 3 dienu laikā nebūtu tik daudz. Dions finišēja 7.vietā un pārējā komanda arī nekur tālu nebija.

Otrā diena bija diezgan vējaina. Pāris reizes sānu vējā grupa sadalījās, bet vienmēr mums bija vairāki braucēji pirmajā grupā. Tomēr beigās izveidojās ap 8 cilvēku atrāviens, kurā bija Maks un Oskars. Līderu komanda viņus pārāk tālu neaizlaida un sāka jau samazināt bēgļu pārsvaru. Tomēr Makam un Oskaram bija citi plāni. Viņi divatā atrāvās no pārējiem un gandrīz arī izturēja līdz pašam finišam. Sacensību pēdējās 45 minūtēs vidējais ātrums bija 50km/h. 1.5km pirms beigām man priekšā nokrita pāris braucēji un man nācās apstāties. Tiesneši man iedeva +17 sekundes, bet godīgi būtu bijis, ja man būtu iedevuši pirmās grupas laiku, jo kritiens bija mazāk kā 3 km pirms beigām. Tad arī pazuda manas izredzes cīnīties par kopvērtējumu. Dions un Taijs finiša sprintā abi tika uz pjedestāla tā, ka diena tomēr nebija pati sliktākā.

Trešā diena arī nebija pati lieliskākā. Atrāviens izveidojās tāds, kuru viegli bija kontrolēt, tādeļ ātrums grupā nebija liels. Tikai pēdējā aplī uz īsā stāvā kalna, kas bija vienīgais grūtais posms aplī, mēs izstiepām grupu un pilnā ātrumā sākām kāpumu no pašas pakājes, lai beidzot arī braucējiem būtu grūti sekot. Pēc kalna izbraucu cauri grupai un paskatījos, kas no braucējiem vēl palikuši. Izrādījās, ka Dions ir nokritis un nav pirmajā grupā. Es atpaliku no grupas, lai sagaidītu Dionu, palīdzētu viņam tikt apatkaļ. Vēl pāris komandas biedri atpalika, lai palīdzētu, bet tāpat nācās patērēt daudz enerģijas, lai noķertu pirmo grupu. Pēdējos kilometros palīdzējām Dionam un Tajam iegūt labu pozīciju, bet nedaudz par ātru atradāmies grupas priekšā. Taijam iztrūka spieķi, Dions zaudēja pozcīju. Man izdevās atrast Dionu un aizvest viņu līdz pirmajiem 10 cilvēkiem pirms pēdēja pagrieziena, tikmēr Džo pats pacīnījās un finišēja 3.vietā.

Ceturtā diena. Tikai 85 minūšu gara diena pa pilsētas ieliņām, bet grūta, jo pa mazo apli katri reizi vajadzēja uzbraukt stāvajā finiša kalnā, kas ar katru reizi bija smagāks. Dions bija 4.vietā kopvērtējumā un varēja cīnīties par uzvaru, jo pirmie 6 braucēji bija ļoti tuvu. Bija jācīnās par bonusu sekundēm un vietu finišā. UHC komandai bija neliela priekšrocība, viņi kontrolēja lielo grupu. Atrāvienā bija 4 cilvēki un vien no tiem bija Čārlijs. Kad bija atlikuši 8 apļi, es pārcēlos pie atrāviena. Viņi jau bija diezgan saguruši. Mūs noķēra, kad bija atlikuši tik 3 apļi. Paliku grupas priekšā, bet mēģināju netraucēt mūsējiem izvest Taiju un Dionu labā pozīcijā finišam. Daži braucēji, protams, lieki riskēja, bet par laimi man izdevās izvairīties no kritieniem un finiša līniju pārripināt 8.vietā. Tikmēr Taijs izcīnīja atkal 2.vietu, bet Dions palika 5.

Šī nebija mūsu nedēļa. Daudz “kā būtu, ja būtu”, nedaudz neveiksmju, nedaudz pietrūka asuma dažos momentos un arī pāris taktiskas kļūdas, kas mums liks šo to nedaudz pārdomāt. Daži braucēji jau dodas uz Silversitī, Ņūmeksiku, kamēr citi dodas mājup. Mēs trīs braucam uz Sakramento, lai sagatavotos Kalifornijas tūrei.

Īss, straujšs un tikai par pamata lietām. Labāk?

T.s.

A bit of motor pacing in between races (Pic by http://laukusuns.tumblr.com )

A bit of motor pacing in between races (Pic by http://laukusuns.tumblr.com )

Advertisements

One thought on “Racing in Arkansas

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s