Winston Salem

Home town race

The legend himself - Thomas Craven

The legend himself – Thomas Craven

Thomas Craven our sports director is from Winston Salem. He grew up on the same streets that we raced on this past Sunday. Last year when we came to town Craven took us on a small memory lane tour to show the historic town spots – the down town, his high school, the house he grew up, the corner where he got beat up by a two year old younger girl and the rest of the cool locations.

The Craven family are great hosts and got the whole neighbourhood to join in, so we could have some nice beds and delicious meals. It’s always a pleasure to stay with them even though Pilot, Thorns dog is the Devils favourite pet. Last year we wanted to win in his home town, but came a bit short with Joe finishing 2nd, this year we were on a mission. As people seemed to like the in peleton recaps I’ll do another one for this race.

Winston Salem is a UCI 1.2 race, that means that both professional and amateur teams compete against each other. This year there was just one ProConti team, several American and non American Conti teams and a few amateur teams. We had to cover 14 laps around town totalling in over 170km and over 2000m of altitude gain. Every lap had one real hard kicker just over a kilometre to from the finish line and several other bumps along the way. Our tactics were simple – race hard from the gun and make it hard for everyone that was in the race. Which meant real hard for us as well.

The race announcer is calling up some of the well known riders to the start line first. What? Did he just say my name? Why? Well I guess I’ll have a spot on the front row. Cool. They call up a few other riders and the rest of the field. A small speech from the organizers and we’re off. Guys fly out of the start gate, several guys trying to get away on the very first stretch of road. I’ll just try and keep my eyes open and see who’s making the moves. Slip into a couple of accelerations, but just taking it easy. We’re approaching the first time up the steep kicker. Better move up.

An interesting looking climb near Winston. Photo by Lauku Suns

An interesting looking climb near Winston. Photo by Lauku Suns

We fly over it, some riders get away. Didn’t even seem that hard. A 8 man group goes up the road. Mac aka Mac Attack is in it. Sweet, no need to rush now. I find myself in another move of 8. We’re closing in on the first guys. Steep kicker, I push the pace, we’re just off the back of the front 8 guys. But we don’t make it, cause they accelerate and disappear. We get caught. Aggressive riding continues. I’d better save my energy for a bit, cause that was a hard move. I start the steep kicker with the front 10 guys, slowly drift my way back through the field. Looks like some guys are attacking.

Wops. None of our team got in the move of 9 that just went up the road. Good thing Mac is still there with 2 other guys. Gives us good enough reason not to chase. Jamis hit the front. Better keep my eyes open. Just before the kicker they leave a gap to the chasing 9 and send a guy across. We’re not fools. Of course we follow easily and the move is shut down. Still Mac and two others are up the road. There’s a lot of start and stop, so the break is yo-yo-ing back and forth. 5 laps to go Optum hit it on the climb. I could tell they would hit it hard, so I was ready to accelerate with them. I look next to me and 4 other team mates have realized the same thing and we all make the move.

They ease up, we get brought back, but this time by an ever reducing peleton. A lap later Robin gets away with two other guys. I’m just riding in the group. I look back. There are not that many people left. Wonder how everyone is feeling. Let’s check. I attack. Have to go pretty hard myself. No one follows. Guess people are getting tired. Great. I put my head down. Takes me a while, but I bridge up to Robin and the two others. Robin has to look back three times, to believe I’ve just come across solo. Makes me smile and proud. We catch the front three guys. I realize there are too many of us, so agree with Robin to attack on the kicker.

We drop everyone but a Airgas rider. He skips a pull, but rides with us when he’s recovered. After a downhill two other guys bridge up. The Smartshop rider is just sitting on and not doing a thing. It’s annoying all of us. I dislike him. We pass the line with two laps to go. I start cramping a bit. It’s been a hot and humid day. I bet everyone is cramping, so I don’t take notice. I tell Robin I’ll attack on the kicker before one to go, so he should just sit on the guys and out sprint them in the end. Hopefully this works.

We hit the climb. I go from almost the very bottom so I’d have a big of a gap before hitting the downhill section. I do 90% of the climb out of the saddle. My legs are telling me to sit down in the last 10m, but I’m the boss – we’ll keep sprinting. I get up to speed and tuck my head in. First 5km are key. Have to get as big of a gap as I can, then I’ll be able to ease up a bit… maybe. Before going through the neighbourhood I have a 20 second gap on a single rider chasing. Rider #18. Wait. That’s Robin. Really? Is he solo as well? There comes the 5km to go banner. I’ve got 25 seconds on Robin and he’s got 30 seconds on a group chasing.

Mac Attack - the machine. Taking both KOM and Sprint

Mac Attack – the machine. Taking both KOM and Sprint

Must be the group that we dropped. How cool would it be to have a picture with the both of us crossing the line together?! I better wait for him. I ease up on the pedals a bit. Still staying as aero as I can. Approaching the kicker for one last time. I put in my lightest gear. Looking back. Trying to see where Robin is. I’m halfway up and I see him. Nice. I hear him yell something, but I don’t bother listening. I look back again. Wops. There’s a group catching him very fast. He’s done. Better get a move on. I accelerate once more over the top of the climb, fly through the last corners, hit the final stretch. One more look back to see if I can ease up. I can. I’ve got all the time I need. I lift my hands, I cross the line. Solo. Again. Feels great. Again. Brian is smiling. Again.

I turn around to see the sprint for the 2nd place. A Smartshop rider gets it, but Lewis comes in 3rd. Nice two teammates on the podium. Turns out Mac Attack got the KOM and the Sprint prize. What a beast, plus he finishes just outside the top 10. Impressive. Some high fives, some hugs, Craven is smiling the creepiest smile as always. Rich and his parents are there, they’ve enjoyed the race. Awesome! Friends, fans and team mates, almost everyone I’d want there.

Once done with the awards, doping control and the rest of the shenanigans I roll back to the house. We had a bit of a celebration, some good food, exchanged some war stories, some even danced and the next morning we all looked at the paper and smiled. It was a good weekend.

Next up I’m flying to Philadelphia and then straight to Beauce where we’ll look to keep the momentum going, but with every race more and more riders will keep an eye on every move we make, so it’ll get harder and harder. That doesn’t scare me.

Till next time,

T.s.

Crossing the line solo is always great. Thanks to everyone that came out.

Crossing the line solo is always great. Thanks to everyone that came out.

Pašmāju sacensības.

Tomass Kreivens mūsu sporta direktors ir uzaudzis Vinston Salem pilsētā. Viņš jaunībā dauzījies pa tām pašām ielām, pa kurām pagājušo svētdienu mēs sacentāmies. Pagājušo gadu, kad ieradāmies pilsētā Tomass mums nedaudz pavadāja pa apkārti un parādīja vesturiskās vietas – pilsētas centru, viņa vidusskolu, viņa māju, kur bija uzaudzis, parka stūri, kurā viņš tika piekauts un visus pārējos nozīmīgos pilsētas stūrus.

Kreivenu ģimene ir viesmīlīgi uzņēmēji un pat kaimiņi bija pierunāti mūs izmitināt, lai mēs varētu gulēt ērtās gultās un izbaudīt lieliskas ēdienreizes. Vienmēr ir patīkami viņus apciemot, lai arī Pilots, Torna suns ir velna mīļākais mājdzīvnieks. 2014.gadā mēs gribējām uzvarēt šīs pašmāju sacensības, bet mums nācās samierināties ar otro vietu. Šoreiz bija uzdevums. Iepriekšējo rakstu diemžēl nesanāca iztulkot latviski, jo bija nedaudz par garu, tādēļ šoreiz, ieturot to pašu stilu piedāvāju arī latvisko variantu:

Vinston Salem ir UCI 1.2 kategorijas sacensības, kas nozīmē, ka gan profesionāļi, gan amatieri stājas uz starta līnijas kopā. Šogad piedalījās tikai viena ProKontinentāla komanda, vairākas amerikas un ne amerikas kontinentālas komandas un pāris amatieru komandas. Bija jāveic 14 apļi, kopā nobraucot vairāk kā 170 kilometrus un paceļoties vairāk par 2000m. Katru apli bija jātiek pāri stāvam kāpumam nedaudz vairāk kā kilometru no finiša un pāris citiem pauguriņiem pilsētā. Komandas taktika bija vienkārša – padarīt sacensības visiem dalībniekiem smagas. Arī pašiem sev.

Spīkeris sāka saukt pazīstamākos braucējus ieņemt pirmo rindu. Ko? Vai viņš tikko nosauca manu vārdu? Kāpēc? Labi, laikam jāiet tad ieņemt priekšējā rinda. Forši. Viņš izsauca vēl pāris braucējus un tad arī visu lielo grupu. Pēc īsas organizatora uzrunas mēs jau traucāmies pirmajā līkumā. Braucēji jau pirmajos metros mēģināja atrauties. Es pārāk par to nesatraucos, tik turēju acis vaļā un pētīju, kura komanda ko dara. Pāris uzbrukumos arī es pievienojos, bet pārāk enerģiju vēl nešķiežot. Tuvojamies pirmajam nopietnajam kāpumam, jātiek līdz grupas priekšai.

Feed zone life

Feed zone life

Mēs vienkārši pārlidojam tam pāri, pāris braucējiem izdodas atrauties. Nemaz nelikās tik smagi. Izveidojas 8 braucēju atrāviens. Maks ir viens no bēgļiem. Labs. Mēs varam nedaudz atslābt. Sekojot pāris uzbrukumiem arī es sevi atrodu kopā ar 7 citiem braucējiem atrāvienā. Stāvā kalna galiņā mums gandrīz izdodas pirmos bēgļus noķert, tomēr viņi strauji paātrinās un pazūd. Mūs noķēr. Tagad nedaudz jāatelpojas, lai būtu vēl enerģija otrajai maču daļai. Bet uzbrukumi nerimst. Stāvo kalnu sāku ar grupas pirmo daļu, tomēr, enerģijas saglabāšanas nolūkos, lēnām slīdu līdz grupas beigām. Atrāviens saruka līdz 3 braucējiem, tomēr izveidojās vēl viena 9 cilvēku grupa starp atrāvienu un peletonu. Neviens mūsējais tur nav. Vismaz Maks vēl joprojām ir atrāvienā un mums nav tūlītēji jālikvidē bēgļi. “Jamis” komanda saprot, ka ir nogulējuši, tādēļ sāk ķert. Stāvajā kalnā viņi mēģina pārsūtīt vienu braucēju uz 9 cilvēku grupu. Mēs, protams, to nepieļaujam un ātri, nesāpīgi likvidējam atrāvienu.

Priekšā paliek tikai tie paši trīs braucēji. Nākamajā aplī “Optum” mēģina kalnā sadalīt peletonu drumstalās. Es to ievēroju. Līdzko viņi paātrinās esmu gatavs darīt to pašu. Vēl 4 komandas biedri ir pamanījuši to un kopā ar mani ir pirmajā grupā. Mēs visu kontrolējam. Mums nevajag vēl vienu atrāvienu. Grupa atkal mūs noķer.

Apli vēlāk Robins atraujas kopā vēl ar diviem braucējiem. Es īsti līdz šim brīdim neesmu ievērojis, bet paskatoties apkārt saprotu, ka visi ir saguruši un vairs daudz braucēju grupā nav atlicis. Jāpamēģina kā visi jūtās. Es vienā no pauguriem paātrinos. Neviens man nespēj sekot. Lieliski. Pieglaužu ausis un aidā. Noķeru Robina trio. Viņam nākas trīs reizes atskatīties, lai noticētu, ka esmu viens pats viņus noķēris. Es pasmaidu, jūtos spēcīgs. Noķeram beidzot sacensību līderus. Skaidrs, ka ar 3 braucējiem no vienas komandas neviens mums nepalīdzēs. Laiks tikt vaļā no liekā svara. Ar Robinu stāvajā kalnā mēģinam atrauties. Tikai viens braucējs ir spējīgs mums sekot.

Pēc nobrauciena mums piebrauc klāt vēl divi braucēji. Braucējs no “Smartshop” nepalīdz, bet tikai sēž astē. Man viņš nepatīk. Mums atliek divi apļi. Es jūtu, ka muskuļus sāk raut krampī. Bijusi gara, karsta un mitra diena. Visi noteikti jūt krampjus, es to neņemu galvā. Sarunājam ar Robinu, ka es kalnā braukšu prom, mēģināšu visu pēdejo apli nobraukt solo, bet viņš paliek ar pārējiem un sprintā viņus “paņem”.

Sākam kalnu. Jau no pašas apakšas paātrinos, lai pirms nobrauciena būtu pēc iespējas lielāks pārsvars. 90% no kalna uzbraucu kājās. Pēdējos metros gribas apsēsties, bet es sevi piespiežu un turpinu paātrināties. Pirmie pieci kilometri ir izšķiroši. Man jāiegūst pietiekoši liels pārsvars. Pēc tam varēšu nedaudz uzelpot… varbūt. Pirms privātmāju rajoniņa man ir 20 sekunžu pārsvars pār nākamajiem sekotājiem. Mani ķer #18. Pagaidi. 18? Tas taču ir Robina numurs. Tiešām? Arī viņš ir solo? Lūk, arī 5km atzīme. Man ir jau 25 sekundes un Robina tuvākie sekotāji ir 30 sekundes aiz viņa.

Things are stretching out. Photo by Lauku Suns

Things are stretching out. Photo by Lauku Suns

Gan jau, ka tā ir tā pati grupa, kuru mēs atstājām kalnā. Cik lieliski izskatītos bilde, kurā mēs abi divatā ieripinam kopā?! Labāk pagaidīšu viņu. Nedaudz palaižu pedāļus vaļīgāk. Tomēr joprojām sežu cik zemu vien varu. Tuvojos stāvajam kalniņam. Ielieku mazāko collu. Atskatos. Esmu pusi kalna uzbraucis, kad ieraugu Robinu. Viņš kaut ko bļauj, bet es nesaprotu. Atskatos vēlreiz. Ups. Grupa lielā ātrumā viņu noķer. Labāk sākt paātrināies. Pārlidoju pāri kalna galiņam, izgriežu pēdējos līkumus, atskatos, lai tikai vēlreiz pārliecinātos, ka varu izbaudīt pēdējos 200m. Paceļu rokas. Šķērsoju līniju. Vienatnē. Atkal. Lieliska sajūta. Atkal. Brajens smaida. Atkal.

Apgriežos lai redzētu sprintu par otro vietu. “Smartshop” braucējs izcīna otro vietu, bet Džo paliek trešais. Lieliski. Divi komandas biedri uz pjedestāla. Izrādās, ka arī Maks ir nopelnījis atzinību. Izcīnīja gan KOM, gan sprinta balvu. Kas par mežoni. Pie tam viņš arī finišēja tieši aiz pirmā desmitnieka. Iespaidīgi. Pāris apskāvieni, smaidi un uzslavas. Tomas ir īpaši priecīgs. Ričs un viņa vecāki arī izbaudīja sačus. Brīnešķīgi. Draugi, komandas biedri un fani, gandrīz visi cilvēki, ko gribētu šeit redzēt ir klāt.

Pēc apvalvošanas ceremonijas, anti dopinga kontroles un visiem pārējiem brīnumiem es ripinu mājup. Nedaudz visi kopā pasvinējām pie vakariņām, apstāstījām kara stāstus un daži pat uzdancoja. Nākamajā rītā, apskatot avīzi, visi vēlreiz uzsmaidīja. Lielisa nedēļas nogale.

Nākamās sacensības gaidāmas jau šo svētdien Filadelfijā, pēc tam taisnā ceļā uz Kanādu. Mēģināsim turpināt sēdēt uz šī paša viļņa, bet ar katru reizi mūs uzraudzīs ar vien vairāk, tādēļ kļūs tik grūtāk. Tas tomēr mani nebiedē. Tikai nozīmē, ka man nevajag lieki tērēt enerģiju, līdz brīdim, kad patiešām visiem ir smagi un tikai tad mēģināt aizmukt prom.

Līdz citai reizei,

T.s.

Mondays local paper

Mondays local paper

Advertisements

One thought on “Winston Salem

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s