Is it just me?

Hit squad

Hit squad

After finishing 4th at Nationals where I got caught in the final 10km two days later I was off to Poland for Course de Solidarnost. A four day stage race with one double day. Usually when you’ve got a double day it means there’s a ITT or a prologue, or a criterium and a road stage. This time we had just two road stages. Kinda weird. Then again, it should have been an indicator of things to come. We got there the day before rode a short little ride to shake out the travel and had dinner.

Day 1 was a hard one. The start was in town, which was really nice, because that mean there were plenty of people around. It also mean we had a 9km neutral to the real start of the race. It was pretty good actually as you could warm up a bit during the easy spin to km 0. I was ready for anything during this race as I knew racing in Poland is… let’s say racing in Poland. It’s special. So instead of the 9km neutral we had a 20km neutral, because they took us the wrong way, so we had to ride even more through town. Finally when we got to km 0 the race started real fast. We had to watch out so that a big group doesn’t get away. The flat terrain made the race speed stay high through out the day. No wonder no one got away when we finished with an average speed of 46km/h. That was the first 150km of the day done.

Good thing the finish was close to the hotel, cause we could shower, have lunch and jump in the van, because we had a 3.5h transfer to the days 2nd stage that started at 6.40PM. Is that an usual occurrence you might ask? It is not. Transfers that long are very rare and in between two stages on the same day they don’t really exist. So I thought.

2nd stage was just a 80km stage with a few hills in the end. “Just”… In the first 40km it seemed like everyone was hurting from the morning efforts, because we rolled along at a training pace. As soon as the hills started the pace turned up and we were flying uphill. Two hills later and just 7km from the finish there were just 40 guys left. Wasn’t a bad situation for us. I do good in small bunch sprints, but the final yet again as in the morning was so crazy that I was just too far back to get a result. If in the first stage we had roundabouts with 2cm high road furniture in them that you could not see until you hit it, then here there was unmarked road furniture in turns, so we were jumping over sidewalks and just hoping to land on something soft. There were small splits in the group and this is where we won the team GC.

Bike racing is never easy

Bike racing is never easy

Stage 3 that was on day 2 felt like we’ve been racing for more then 3 days. It was supposed to be the hardest day. Three KOMs in the first 40km, but the 2nd part flattish. So it was crazy from the gun. Sprinting uphill. After two KOMs the field was pretty stretched out, so me and 5 other guys got away. It wasn’t a big split as we had anticipated, but 6 still had a chance. So I thought. But I was pretty cooked, real tired already. We sprinted for the intermediate sprints, I snagged a few KOM points, got a special prize sprint, but the two most important ones were the sprints for bonus seconds. In the first one we had 3 turns in the last 300m. It’s not really a problem when you expect it, but no one knew, so after a right hander with 200m to go we were all full sprint and then a millisecond later when realized there’s another turn coming up full on breaks and full on sprint for the last 100m again. Funny. The next bonus sprint was a bit easier. Just one turn with 250m to go, I went in first and won. No big ceremony. We tried staying away, but it was a bit too much.

The final 10km with the bunch were hectic again. A crash on a slight bend of the course where some sewage water had leaked wasn’t pleasant and the riders were soo dirty after it. Luckily I avoided it, but if the road book said the final 3km were all downhill, then the reality was totally different. A downhill section of 2km coming into the final 3k that went in between parked cars, then a flat run in to the final kilometre that was all uphill. Well. That was unexpected. Everyone stayed upright and we crossed the line in one piece.

Next two days followed a similar pattern. 2-3h transfer in the morning before the race, then a race of guessing the intermediate sprint kilometres by only knowing the sequence pretty much and then guessing what the final will be like. Pretty awesome race I’d say. The final days finish deserves a bit more elaboration. We were coming into Lodz, a really nice town. Wide roads, no parked cars. It was almost a dream like finish. And then the final 5km through me back into reality. We crossed the tram lines at least 3 times, jumped pot holes. Turned onto a street uphill and we were riding parallel to tram lines. This is never good. Especially in races where people are really tired, trying to move up for the final km. I saw two crashes where guys just flew into air and heard a few behind me. Ouch. That was before we got into the final kilometre. Dead straight road. Not too wide. The only problem was that it had big potted plants on the sides. Hit one of those and take out half the field. Or what’s left of it really. No one hit the potted plants. Just one guy with 500m to go took out a lead out rider coming back through the field and he started sliding towards me. I had a choice hit him or the potted plant. Human body is softer, so I chose him. I’m sorry, but that was more an unconscious decision.

I got away with just a little road rash as I landed on his bike and slid to a stand still while still on top of it. Kept my 4th place on the GC because of the bonus seconds I had snagged and got some UCI points that should help in Latvias bid to get some spots for the Olympics. Overall not a bad race.

I’ve spent another week with Krists, the Latvian U23 rising star, training in Czech Republic and it’s almost time to head home. I’ll have another two good weeks back home before heading back to the states to prepare for US Pro Challenge. Not a lover of altitude, but I’ve got the feeling that this might change. I’ve done some extra work on that and I hope it’ll help.

All the best,

T.s.

Team GC leaders

Team GC leaders

Pēc 4.vietas izcīnīšanas Latvijas čempionātā, kur mani noķēra tikai 10 kilometrus no finiša, divas dienas vēlāk jau biju ceļā uz Poliju, lai piedalītos Solidaritātes daudzdienā. Četru dienu sacensības ari pieciem etapiem. Parasti sacensībās, kad ir divi posmi vienā dienā, viens no posmiem ir individuālai brauciens, prologs vai kritērijs un otrs ir grupas brauciens. Tomēr šoreiz mums vienkārši bija jānobrauc divi grupas braucieni. Nedaudz savādi. Tomēr tam jau vajadzēja liecināt nedaudz ar to kam jābūt gatavam. Ieradāmies viesnīcā dienu pirms sacensībām, izripinājām vieglā treniņā un paēdām vakariņas.

Pirmā diena bija smaga. Starts bija turpat pilsētā, tātad arī nedaudz skatītāji bija iznākuši paskatīties, kas notiek. Tas arī nozīmēja, ka bija jānobrauc 9km tehniskais starts. Diezgan patīkami, jo vismaz nedaudz iesildīties varējām. Biju tiešām jau psiholoģiski gatavs jebkam. Labi, ka tā, jo 9 kilometru vietā mūs izveda 20 kilometru garā lokā cauri pilsētai. Beidzot nonācām pie 0 km stabiņa un sacensību sākums bija ļoti ātrs. Komandas uzdevums bija pievaktēt, lai neizveidojas bīstama liela grupa bez mūsu braucējiem. Līdzenie ceļi uzturēja augstu ātrumu un nevienam īsti atrauties neizdevās. Posmu beidzām ar vidējo ātrumu 46km/h. Pirmie dienas 150km bija pievarēti.

Finišs bija ļoti tuvu viesnīca un labi, ka tā, jo mēs tik paspējām nomazgāties, paēst pusdienas un salekt mašīnās, lai jau ātri vien dotos ceļā uz dienas otrā posma starta vietu. 3.5 stundas pavadīt mašīnā nebija pats patīkamākais. Otrais posms sākās tikai 18.40. Vai tā bieži notiek?! Nē. Tik gari pārbraucieni jau paši par sevi ir reti, bet vēl vienā dienā starp diviem posmiem?! Ko tādu es pieredzēju pirmo reizi.

Otrais posms bija nieka 80km garš, tomēr distances beigās bija pāris pauguriņi. Pirmos 40 kilometrus izskatījās, ka visi ir saguruši no rīta posma, jo ripinājām tādā treniņu ātrumā. Tomēr kā sākās nelielie pauguriņi visa grupa izstiepās, temps auga. Divus paugurus vēlāk un tikai 7km no finiša pirmajā grupā bijām palikuši vien 40 cilvēki. Ne pārāk slikta situācija mums. Man padodas labs sprints no mazas grupas, bet pēdējie kilometri bija tik traki, ka es vienkārši atrados par tālu, lai vispār cīnītos par rezultātu. Ja pirmajā posmā mūs pārsteidza ap 2cm augstas apmalītes apļveida krustojumos, kuras varēja pamanīt tikai pēdējā brīdī, tad šoreiz jāuzmanās bija no nenorobežotām saliņām pagriezienos, tādēļ nācās lekt pārītim pāri, cerot, ka piezemēšanās būs mīksta. Grupā bija nelielas atstarpes un tieši šajā posmā mēs uzvarējām komandu kopvērtējumu.

Trešais posms bija otrajā dienā, lai arī likās, ka jau pagājušas vismaz trīs. Šim bija jābūt smagākajam etapam. Trīs kalnu starpfiniši jeb KOM jau pirmajos 40 kilometros, tomēr otrā trases daļa bija līdzena. Protams, sākums bija traks. Kalnā nācās vienkārši sprintot. Pēc diviem KOM grupa bija kārtīgi izstiepusies, tādejādi man un vēl 5 braucējiem izdevās atrauties no pārējiem. Atrāviens nebija tik liels kā cerējām, bet vismaz sešatā mums tomēr bija neliela iespēja. Vismaz man tā likās. Tomēr jutos jau diezgan saguris. Katrā starpfinišā savstarpēji kārtīgi pacīnījāmies. Man izdevās izcīnīt pāris kalnu punktus un savākt vienu naudas starpfinišu. Tomēr svarīgākie bija starpfiniši, kuros deva sekundes. Pirmajā pēdējos 300m bija trīs pagriezieni. It kā jau nav tik traki, bet, ja neviens par to nav informēts, tad gan tā pašvakāk. Protams, mēs pēc labā pagrieziena, kad atlika tik 200m uzreiz strauji paātrinājāmies un tikpat strauji arī sākām bremzēt pirms negaidītā kreisā pagrieziena. Atkal pilnā sprintā uz pēdējiem 100m, bet tur jau vairs nekas nemainījās. Nākamais sprints bija nedaudz vienkāršāks, jo bija tik viens pagrieziens 250m prims līnijas. Līkumā izgāju pirmais un tā arī neviens man garām nespēja pabraukt. Bez liekām ceremonijām. Protams, mēģinājām izdzīvot, cik tālu varējām, bet mūs diezgan kontrolēti noķēra.

Hiding from the sun, discussing team tactics.

Hiding from the sun, discussing team tactics.

Noslēdzošajos 10km, atrodoties grupā bija nedaudz dezorganizētība. Kritiens pavisam lēzenā ceļa līkumā, kur uz trases bija izskalots kanalizācijas ūdens nebij ne pavisam patīkams braucējiem, kas nokrita. Par laimi, es nenokritu, bet, ja sacenību aprakstā bija rakstīts, ka pēdējie 3km ir visi nelielā nobraucienā, tad realitāte bija pavisam citāda. 2 kilometru garš nobrauciens, kurš beidzās 3km no līnijas veda starp stāvošām mašīnām, tad līdzenums līdz pēdējam kilometram, kurš viss bija pret kalnu. Jā… Neliels pārsteigums. Visi par laimi palika uz diviem ratiem un finišēja sveiki un veseli.

Nākamās divas dienas bija ļoti līdzīgas. 2-3 stundu gari pārbraucieni no rīta uz sacensībām, kurās varēja tik minēt starpfinišu atrašanās vietu, trases līkumus un beigās mēģināt uzminēt kāds būs finišs. Diezgan lieliski sači es teiktu. Ceturtās dienas finišs tomēr ir vēl pāris teikumu cienīgs. Mēs tuvojāmies finišam Lodzā, kas ir tiešām pilsēta apmeklēšanas vērta. Plati ceļi, nevienas traucējoši noparkotas mašīnas. Jutos nedaudz kā sapnī. Protams, pēdējie 5km atsvieda mani realitātē. Nācās lekt pāri tramvaja līnijām vismaz trīs reizes, izvairīties no bedrēm. Pagriezāmies uz ielas, kas veda augšup, paralēli tramvaja sliedēm. Tas nekad nav droši. Īpaši, kad visi jau ir noguruši un cenšās izcīnīt labāku pozīciju pēdējam kilometram. Redzēju divus kritienus un dzirdēju vēl pārīti aiz sevis. Auč. Pēdējais kilometrs bija pilnīgi taisns, ne pārāk plats ceļš, bet pietiekoši. Tomēr bīstamības momentu radīja lielie puķu podi, kas norobežoja ceļu. Kad bija atlikuši vien 500m, braucējs pašā grupas vidū krita un sāka slīdēt uz manu pusi. Bija izvēle starp puķu podu un mīksto braucēja ķermeni. Izdzīvošanas instinku vadīts, es ieskrēju braucējā un lidoju pāri stūrei.

Par laimi, es uzkritu uz viņa velosipēda un tā arī slīdēju līdz pilnībā apstājos, tas man ļāva izkļūt sveikā cauri ar lielu izbīli un pāris pazaudētiem ādas gramiem. Saglabāju savu 4.vietu kopvērtējumā, pateicoties sekundēm, kuras biju savācis savā vienīgajā atrāvienā. Tas ļaus Latvijai izcīnīt vēl pāris UCI punktus un varbūt palīdzēs dabūt vismaz vienu ceļa zīmi uz Olimpiādi. Kopumā nesliktas sacensības.

Šobrīd jau esmu pavadījs vēl vienu nedēļu ar Kristu, mūsu Latvijas U23 cerību, trenējoties Čehijā un drīz jau dodamies atpakaļ uz Latviju. Paspēšu pavadīt mājās vēl divas nedēļas, pirms došanās uz Kolorādo augstkalnes nometni, kur gatavošos “US Pro Challenge” sacensībām. Neesmu augstkalnes mīlis, tomēr sajūta šobrīd, ka tas varētu mainīties. Esmu īpaši pie tā piestrādājis un cerams tas palīdzēs.

Uz drīzredzēšanos,

T.s.

Take a look at Czech Republic. Worth the visit.

Take a look at Czech Republic. Worth the visit.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s