The Stories of Reading 120

Back in Philly, back on the steps.

Back in Philly, back on the steps.

I started writing a piece on Colorado, but was halfway done with the English version when I bailed. I didn’t even attempt writing one on Alberta, even though that race had some spectacular moments. This though. A UCI 1.2 race called Reading 120 deserves a piece. It’s a day not to forget and one I was really happy to be proud of even though it’s been 3 days since and I still feel sore from my crash.

Let’s jump straight to race day. There was a 40% chance of rain at 3pm and that’s around the time the race was supposed to end, so we all thought that if we get lucky we just might avoid the rain. 162 guys on the start, teams of max 6 riders each, small roads that went up and down all the time would make for some exciting racing. The racing was aggressive from the gun, cause everyone knew it’d be hard to chase when people get away. Several moves went up the road and a couple of dangerous ones, but we were always represented. The lead cars and motorbikes were really close to the field, at one point in the break was riding on a bumper of one car for a few kilometres. It started raining.

So the chaos began. A crash happened, field stretched out even more. Finally a move with 15 riders and me and Robin got away. We got 2:30 on the field. I was just sliding around in corners not understanding why it’s so slippery out. Two of the guys from the break slipped out in a turn and crashed. Once they had caught back on, a motorbike filming the race crashed too. I kept just saving it on almost every corner. Which should have been an indication already. Going through the feed zone a generous UHC soigneur gave me a musette and saved me and Robin from dehydration, because even when it’s raining, you still lose fluid. Around 90km in we came to an intersection where two motorbikes went straight and one went right. Break stopped, everyone was puzzled. In the end we took the right turn and made it on course.

Skill training with Miguel for Reading 120

Skill training with Miguel for Reading 120

Of course the field started closing in. Gap went down. Going through a lot of wet and very slippery corners meant gaps opened up even in the break, at one point I was at the back of the break for probably 10km not even getting to the front, because it was so twisty. I could just imagine what chaos was happening back in the field.

Turns out the field ran into an ambulance that actually was out on a call and a course marshal trying to stop the peleton by standing in the road and waiving them down. Sad to say he got hit and when Andzs was catching back on and Flaksis said the old guy didn’t look that great. Heard that he’s ok and nothing serious happened to him. We were approaching the start finish line and went over some train tracks. The angle and the wet surface made them really dangerous. Phil Gaimon crashed, his teammate from Optum got a puncture 300m later, which mean, there were no more Optum riders in the break.

Finally we hit the 5 circuits, each consisting of a climb, slippery downhill with wet fallen leafs on the ground to add danger, a few corners on the streets of down town and totalling 14km each. I attacked on the first uphill a couple of times just to keep the pace higher and to see if I could get a gap. As it was slippery, I didn’t have the best of breaks and didn’t really know the descend I just took it real easy. Seemed like we had done descending and coming up on a corner that could be taken no brakes. I was wrong. I started breaking too late, went over some leafs and found myself on the ground.

The one thing I kept thinking while sliding on the tarmac was how much grip it actually had. I was sliding on my back and felt like I’m just losing skin. Took me a while to get the chain back on, so I was chasing alone. Finally I bridged up to the break on the climb. Everyone was going pretty easy. As I had just chased I kept calm and stayed with them.

Next time down I really felt that my breaks are giving up on me and went straight into a corner. Didn’t crash, just had to catch back up. Was going down still with some confidence, when I hit a turn too quick. Jumped the curb, landed on the grass, jumped to the pavement, held upright and swung back onto the road. Few turns later Went straight again. Robin was on the ground, but I didn’t even notice that as I was focusing on jumping the curb, going downhill on wet grass and back on the road through a parking lot.

It was raining. Hard.

It was raining. Hard.

As I was getting back on a motorbike carrying spare wheels lost a back wheel, which started coming straight towards me, I managed to avoid it, but it seemed like another almost crash. Once I got back on to the break I could see Tanner up front and though Robin was with him. I attacked on the steepest part, bridged up to Tanner and he informed me Robin had crashed. We almost got to the top of the climb, when the rest of the break caught us. Later I found out that when Robin was chasing on a massive tree branch had fallen on the road right in front of him. Luckily as it hit the ground it split in the middle and that’s where Robin just managed to go through.

Meanwhile in the peleton even crazier stuff was happening. Guys were crashing left and right. They call this time of the year the fall. But this race could be called “the falling riders”. As Andzs recalls his downhill ride he said he saw guys in ditches in every corner. It looked like a battlefield out there.

Going down the descend before crossing the finish line with 2 to go Putt got a gap on everyone, while Summerhill was just sitting on Daniel Eaton and waiting for the climb. A bit further behind I had with company two other riders. I had agreed to change bikes on the steepest part of the climb, so I don’t lose too much time. As I was changing bikes the moto, that was fliming it stopped on the steep part too. He tried to re accelerate and just started spinning out his back wheel, and crashed. I on the other hand caught back up to my two companions, blasted past them, blasted past Eaton and was catching Summerhill and Putt that were together now. Close to the top I caught both of them and we dropped Tanner.

It was just me and Summerhill left. I knew he wouldn’t help much as Tanner was just behind us, but I knew they were probably going to gap me on the final descend so I just kept riding. Which meant I couldn’t drop Danny on the final time up the hill and I already knew I was racing for 2nd, which was fine with me after the day I had. Not taking any risks on the descend I rolled over the line 2nd.

America Tour leader: cyclingews.com

I was really happy with the race. UHC had managed to be all over it, so it would have been hard to do anything about it even if I hadn’t crashed. My 2nd place gave me the lead in Americas National Racing Calendar overall, secured the Team GC in NRC, but the biggest thing was that now I’m leading UCI Americ Tour, which is a big deal for me. Of course I won’t win the whole thing overall, because there are several Latin America races still to come, but at least it gets my name out and maybe, just maybe convinces some WT team managers to give me a shot.

If you want to see some of the footage of the crazy race have a look here:

reading120.com

Hope you enjoyed the read.

Best,
T.s.

Miguel was not having a fun time. But made it into a meme

Miguel was not having a fun time. But made it into a meme

Stāsti no “Reading 120”

Jau biju iesācis rakstu par Kolorado, bet nepaspēju pat uzrakstīt pusi, kad jau zaudēju iedvesmu. Rakstīt par Albertu nemaz nemēģināju, lai arī sacensības bija aizraujošas un atmiņas ir palikušas spilgtas. Tomēr šīs sacensības. UCI 1.2 kategorijas “Reading 120” noteikti pārsit abas iepriekšminētās. Noteikti diena, ko nepiemirsīšu un esmu priecīgs, ka man bija tā iespēja to piedzīvot, lai arī pagājušas jau trīs dienas un vēl joprojām jūtu stīvumu muskuļos no kritiena.

Patinam filmu uzreiz līdz sacensību dienai. Lietu solīja tikai pēcpusdienā un līdz tam mums teorētiski vajadzētu jau paspēt nofinišēt. 162 cilvēki bija uz starta, katrā komandā ne vairāk par sešiem braucējiem. Šauri, līkumoti ceļi nozīmēja, ka atrāvienu būtu grūti ķert. Tādēļ arī sacensības sākās ļoti ātras. Vairāki atraušanās mēģinājumi un daži pat ļoti nopietni sekoja viens otram, bet mūsu braucēji bija katrā atrāvienā. Motocikli un pavaodšās mašīnas bija ļoti tuvu grupai un vienu brīdi trīs braucēji pat sēdēja uz “bampera” vienai no tiesnešu mašīnām. Un tad sāka līt.

Sākās arī haoss. Kritiens grupā, izstiepa to visā garumā. Beidzot arī izdevās izveidoties atrāvienam, kuru sastādīja 15 cilvēki un es un Robins arī. Mums izdevās iegūt 2 minūšu un 30 sekunžu pārsvaru pār peletonu. Es visā šajā procesā līkumos slidinājos, jo bija sajūta, ka zem aizmugurējā rata vispār neveidojas nekāda saķere. Divi no atrāvienā esošajiem braucējiem līkumā izslīdēja un nokrita. Kad viņi bija panākuši atrāvienu atkal, tad motocikls, kas filmēja sacensības izslīdēja citā līkumā. Man katrā pagriezienā izdevās knapi izglābties un palikt uz diviem ritpuļiem. Tam vajadzēja jau būt kā signāla, ka kaut kas nav riktīgi. Braucot cauri ēdināšanas punktam, man izdevās saņemt no UHC palīdzes somiņu ar dzeramo. Dzeramais izglāba mani un Robinu no dehidrācijas, jo pat tad kad līst, ir nepieciešams pietiekoši dzert. Pēc nobrauktiem 90 kilometriem, tuvojāmies krustojumam, kurā divi motocikli aizbrauca taisni, bet viens nogriezās. Atrāviens apstājās ar lielu samulsumu katrā sejā. Tomēr laimējās mums pagriezties pareizi.

Some mental training pre race

Some mental training pre race

Protams, ka peletons pietuvojās. Pārsvars samazinājās. Braucot cauri slapjajiem un slidenajiem ceļiem, arī mūsu grupiņā veidojās atstarpes starp braucējiem. Es tikai varēju iedomāties kāds haoss valdīja peletonā.

Izrādījās, ka ambulance, kura patiešām steidzās kaut kur, gandrīz izbrauca grupai priekšā. Viens no brīvprātīgajiem izgāja ceļa vidū un mēģināja apstādināt 100+ braucējus, kas traucās uz 60km/h nobraucienā. Tā nav pati lieliskākā ideja. Protams, ka sekoja kritiens un vīrietis atradās uz zemes, kad Andžs pabrauca viņam garām. Tuvojāmies starta finiša līnijai un braucām pāri slapjām dzelzceļa sliedēm, kad Fils Geimons, viens no atrāvienā esošajiem braucējiem, nokrita. Viņa komandas biedrs pēc 300m sadūra riepu, kas nozīmēja, ka atrāvienā nepalika neviens no Optum braucējiem.

Beidzot sākām piecus noslēdzošos apļus, katrā aplī bija jāpārvar kalns, slidens nobrauciens klāts ar tikko kritušām lapām, pāris līkumi pilsētā, kas kopā sastādīja ap 14km. Jau pirmo reizi braucot kalnā, mēģināju pāris reizes atrauties, lai uzturētu tempu grupā. Man bija reāli silktas bremzes un riepas arī pārpumpētas, tādēļ vispār nesteidzīgi ripināju lejā. Likās, ka nobrauciens jau bija beidzies un nākamie līkumi tādi lēzeni vien ir. Kļūdījos. Sāku bremzēt par vēlu un izslīdēju uz pāris kritušām lapām.

Kad slīdēju pa asfaltu, sāku domāt, cik tomēr raupjš ir šis segums. Slīdēju uz muguras un jutu, kā man āda pazūd no muguras. Pagāja nedaudz laiciņš līdz man izdevās uzlikt ķēdi, tādēļ nācās vienam ķert. Noķēru grupu tieši pirms kalna. Visi brauca vieglā tempiņā, tādēļ es pārāk neiespringu, jo tikko biju ķēris visus.

Guys getting ready. It's dry. Just waiting for a surprise.

Guys getting ready. It’s dry. Just waiting for a surprise.

Nākamo reizi nobraucienā tiešām sapratu, ka man bremzes pavisam beigušās un vienā no līkumiem aizbraucu taisni. Nenokritu, tik tagad atkal vajadzēja atkal noķert atrāvienu. Vēl nedaudz savām spējām ticēju, tādēļ braucu diezgan ātri. Pārāk ātri. Pagriezienā iegāju par ātru, nācās pārlekt apmalītei, nosēsties zālītē, tad uzlekt uz ietves un tāpat atpakaļ uz ceļa. Pēc pāris pagriezieniem, Robins bija izslīdējis tieši tajā pašā kur es, tikmēr es atkal jau biju aizrāvies un nācās braukt vienkārši taisni. Es viņu pat neievēroju, jo koncentrējos uz zālaino nobraucienu, lai caur parkingu atkal izbrauktu uz trases.

Kad mēģināju noķert grupu, no motocikla, kurš veda rezerves ratus, nokrita viens pakaļējais rats un sāka ripot manā virzienā. Tiešām knapi vien izvairījos no “laimes” rata, un pieskaitīju to pie dienas veiksmēm. Noķēru atrāvienu un tālumā varēju redzēt Tanner. Stāvākajā kalna daļā, atrāvos no pārējiem un peibraucu Tanneram. Izrādījās, ka Robins ir nokritis un nav kopā ar viņu. Izrādījās, ka, pēc kritiena ķerot mūs, Robinam tieši priekšā nokrita milzīgs koka zars, kas par laimi pāršķēlās uz pusi un viņam izdevās spraugā izsprukt cauri. Gandrīz jau bijām kalna galā, kad pārējie braucēji mūs noķēra.

Tikmēr peletonā notika vēl trakākas lietas. Braucēji krita pa kreisi un pa labi. Šo gadalaiku mēdz dēvēt par lapkriti. Šīs sacensības varētu dēvēt par braucēju kriti. Andžs stāstīja kā nobraucienā katrā līkumā redzējis braucējus grāvjos. Izskatījās pēc karalauka pilna ar kritušajiem.

Nobraucienā pirms bija atlikuši vien divi apļi Putts atrāvās no pārējiem. Sumerhills sēdēja Danielam Eatonam uz rata, bet tikmēr mēs trijatā mēģinājām viņus noķert. Sarunāju, ka uz kalna stāvākās daļas nomainīšu velo, lai zaudētu pēc iespējas mazāk laika. Viens no motocikliem, kas filmēja sacensības apstājās, lai notvertu labākos kadrus kā mainu velosipēdu. Tomēr uzsākt vairs nespēja, bet vienkārši izspolēja un apgāzās. Uzlecu uz jaunā velo, noķēru savus divus kompanjonus, tikpat ātri arī viņus atstāju. Sumerhills bija pārcēlies pie Putt, kad noķēru Danielu. Palidoju arī viņam garām un biju uz pēdām abiem UHC braucējiem. Panācu arī viņus un kalna galā bijām palikuši tikai ar Danniju.

Yes, it was raining hard

Yes, it was raining hard

Protams, palīdzību nekādu es nesaņemtu, jo Tanner bija tikai nedaudz aiz mums, bet zināju, ka nevaru gaidīt, tādēļ turpināju braukt pa prieksu. Tas nozīmēja, ka kalnā vairs nebija spēka, lai aizmuktu no Dannija. Jau biju samierinājies, ka cīnos par otro vietu, kas mani pārāk arī nesatrauca pēc tās dienas, kas bija aizvadīta. Tā arī bez riskiem mierīgi pārbraucu līnijai otrajā vietā.

Kāds, kurš vēlas angilski izlasīt par Amerikas tūres līderi(mani): cyclingews.com

Biju tiešām apmierināts ar sacensībām. UHC tiešām aizvadīja lielisku dienu un bija ikkatrā atrāvienā. Bija tiešām grūti kaut ko izdarīt, lai viņus apspēlētu. Tomēr mana otrā vieta sacensībās garantēja uzvaru Amerikas Nacionālā Sacensību Kalendāra kopvērtējuma uzvaru, nostiprināja komandai kopvērtējuma uzvaru un izvirzīja mani UCI Amerikas Tūres kopvērtējuma līderpozīcijā. Protams, ka es nepalikšu līderpozīcijā ilgi, jo dienvidamerikā ir vēl vairākas sacensības, bet tomēr ir patīkami atrasties līderpozīcijā. Tas arī nozīmē, ka mans vārds iziet nedaudz tālāk pasaulē un varbūt pārliecina kādu komandu, ka ir vērts man dot iespēju.

Ja vēlaties redzēt interesantu video no sacensībām, tad to var apskatīt šeit:

reading120.com

Ceru, ka patika raksts.

Līdz citai reizei,

T.s.

A day not to forget

A day not to forget

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s