It’s all NEW

Toms Skujins

How are we liking the new colours? Photo by Jake Hamm

It’s 2016. Welcome. As you might know the cycling routine November, December and January are full of camps, big training blocks, new equipment, new clothing, sometimes new apartments, new teammates. These last months have been a big change for me as I’ve made the step up to the World Tour. “World”, huh?! Our team has 16 different nationalities in a 30 rider roster, guess it is quite international after all.

Changing teams has been the biggest thing this year and all that comes with it. New people, new equipment, new place to live all that. So you must be itching to hear about it. Here it goes:

First I met the team at camp in Aspen, which was a more of a meet and greet. We spent most days mountain biking, meeting all the staff, some sponsors, getting measurements for kit and we even managed to play some good old American football. There are a lot of new guys on the team, so everyone was keen to make most of the time and get to know each other as much as they can. That played into my hands great, because it meant I wasn’t the only neo pro coming into a tight bunch of people that has been racing for years together and by the time camp ended I already felt like part of the team.

C16_TeamCamp_1345

Really lovely roads around Girona. Photo by Jake Hamm

Already in November I got to ride my new Cannondale bike and the new Mavic shoes, so that by the time next team camp rolled I’d be used to the new kit and there wouldn’t be any issues arising from new geometry on the bike, shoes that don’t work or whatever else. The movement on the bike is repeated so many times that even the slightest changes can upset joints, cause injuries. Got to be careful. Luckily the equipment is top notch and the staff did a great job of setting me up really comfortably on the bike, so even on my first rides I felt at ease on the Cannondale SuperSixEvo. Also the shoes felt nice and snug, so wearing my bright orange POC helmet I was one happy camper.

Next team meetup was in January near Girona, where the team is based. A 9 day team camp with a good group of riders and staff was a pleasure to be a part of. It was a bit weird, that part of the team was already racing in Tour Down Under and preparing for San Luis, but we still had a big group of riders at camp. We even got split into two groups – the classics group and the climbers group. Each group had a bit different focus on some days as the calssics group usually had to ride longer, so they’re ready for the long one day events that lie ahead. Which group was I part of? Both. I did most of my rides with the classics guys, but the last two days suffered with the climbers on the steeper roads around Girona.

C16_TeamCamp_0107

Sometimes after rides I wish someone would wash me. Photo by Jake Hamm

On one of the hardest and most interesting days at camp we had a 30km “race” to start off a 6h day with a 20min all out test after 4h as well. Two captains(me and Formolo) got to pick teams. He had the experience as he knew the guys a bit more, I had the… looks? no. First pick? no. Luck? Probably. It was no ordinary race, where only the winner counts, but the team to get their third rider across the line first would win. I made the sneaky move with 3 other guys and we got off the front early. Which meant that the rest of the guys behind us would have to fight harder, because their placings would matter. Didn’t work out that great, as we ened up getting caught. To make things worse my team had two riders up the road and I was the third one, stuck with their third guy, so actually our sprint was the diceder. Lucky, huh?! I’ve misjudged my sprint a lot of times, so this time I just went early and hoped I’d keep it going. It was an uphill sprint. Not the best idea. Just by a hair did I manage to win. Phuu.

As much has happened since I last wrote something and I actually got a couple of replies on my twitter asking for more blogs, I’m planning on re starting my writing. One thing I did want to mention this time though was the fan support I’ve gotten over the years. This time by fans I’ll also include all the people not necessarily connected to cycling that have supported me. You guys are the group of people that keep me going when I’m feeling really low on energy. On those days when it’s snowing outside, cold, energy levels are at a low and I just couldn’t be bothered to do another effort I think of all of you, that would be there right next to me if they could and cheer me on even though it’s just a training ride and I’m not competing against anyone. Thank you all and I hope that this year I’ll make you guys lose your voices a couple of times while screaming at the TV.

Till next time,

Toms

C16_TeamCamp_8497

Keeping it safe with the visible POC orange. Photo by Jake Hamm

Ir 2016.gads. Laipni lūgti. Liela daļa no jums jau zina riteņbraucēju rutīnu, kur novembrī, decembrī un janvārī pārsvarā stastāda treniņnometnes, gari gabali uz šosejas, jauns ekipējums, jaunas drēbes, dažreiz pat jaunas dzīves vietas un jauni komandas biedri. Pagājušajos mēnešos manā dzīvē bijušas lielas pārmaiņas, jo esmu nonācis lielajā “Pasaules Tūres” katlā. “Pasaules”, ja?! Tik tiešām mūsu komandu sastāda braucēji no 16 dažādām nacionalitātēm.

Komandas nomaiņa ir bijusi tā lielākā pārmaiņa, ko nācies veikt, protams, viss kas tajā iekļaujās – jauni cilvēki, jauns ekipējums, cits ritens un jauna dzīvesvieta. Tad jau laikam ir vērts pastāstīt kā man tas viss ir padevies. Tad nu aiziet:

Pirmo reizi komandu satiku Aspenā, Kolorado, kas vairāk bija tāda kā satikšanās nometne. Vairāk dienas pavadījām vizinoties ar kalnu velosipēdiem, tiekoties ar komandas apkalpi, sponsoriem, mērot apģērbus, riteņus un pat iespējām uzspēlēt amerikāņu futbolu kā tas pienāktos. Komandā bija daudz jaunpienācēju, tādēļ visi centās būt atvērti un viens otru iepazīt. Tas bija lieliski, jo kā šprote, kas pirmo reizi nonākusi starp lielajām zivīm, es nebiju vienīgais, kas tiek iemests pilnīgi jaunā tankā, kur jau ir izveidojušās grupas un visi ir savējie tik es ne. Līdz nometnes beigām arī vairāk jau sajutos kā komandas daļa un brīvā atmosfēra tiešām ļāva iepazīt komandas biedrus kā cilvēkus nevis sportistus.

Jau novembrī saņēmu jauno Cannondale velosipēdu, jaunās Mavic kurpes, lai nākamajā nometnē būtu gatavs un pieradis pie mazajām pārmaiņām, jo pat mazākās pārmaiņas riteņbraukšanā var izraisīt sastiepumus, iekaisumus un citas traumas. Jābūt ļoti uzmanīgiem. Par laimi inventārs ir lielisks un komandas apkalpe tiešām uzstādīja manu velo ērtu, lai pat jau pirmajos treniņos justos kā zivs ūdenī uz sava Cannondale SuperSixEvo. Arī kurpes kājai pielāgojās brīnešķīgi un, braukājot ar savu oranžo POC ķiveri, biju viens laimīgs profiņš.

IMG_2680

Cyclists do love their coffee

Nākamā tikšanās reize ar komandu jau bija janvārī tuvu komandas bāzei Džironā. 9 dienu garā nometnē kopā ar labu braucēju grupu un zinošu apkalpi mums izdevās kvalitatīvi nostrādāt divus kārtīgus ciklus. Nedaudz dīvaini gan bija, jo daļa komandas jau stāvēja uz starta Austrālijā, tikmēr otra jau bija ceļā uz Argentīnu. Bet tomēr mēs pat veidojām vēl divas treniņu grupas  viena klasikas braucējiem un otra kalnu braucējiem. Kurā grupā ielika mani? Abās. Pārsvarā trenējos ar klasikas grupu, tomēr pēdējās divās dienās braucu kopā ar kalniniekiem.

Viena no smagākajām un interesantākajām treniņu dienām sevī ietvēra 30 kilometru garas “sacensības” sešu stundu garā treniņu dienas sākumā un pēcāk 20 minūšu maksimālu jaudas testu pēc nobrauktām četrām stundām. Divi komandu kapteiņi(es un Formolo) tika pie iespējas izvēlēties savu komandu. Viņam bija nedaudz pieredze, jo pazina braucējus labāk, bet man… pirmā izvēle? nē. veiksme? drīzāk. Sacensību noteikumi nebija parasti, kur svarīgs ir tikai uzvarētājs, bet gan izšķirošais bija katras komandas trešais braucējs pāri finiša līnijai. Jutos viltīgs, kad jau sākumā kopā ar trijiem citiem braucējiem aizbraucām no lielā bara – lai viņi cīnās par to, kurš būs trešais. Tomēr mūs noķēra un pēdējos kilometros nonācu situācijā, kad atrados blakus “pretiniekam” un mēs abi bijām savas komandas trešais braucējs. Neraža. Nereti nākas pārvērtēt savas sprinta spējas, tomēr šajā gadījumā sāku savu sprintu laicīgi. Sprints bija pret kalnu. Ne pati labākā ideja. Beigu beigās par mata tiesu es uzvarēju. Varēju uzelpot.

Tā kā tik daudz kas ir mainījies, kopš pēdējo reizi, ko šeit rakstīju un “tviterī” saņēmu vairākas atbildes no sekotājiem, nolēmu, ka centīšos atsākt savu rakstīšanu. Vienu lietu gan vēl gribēju iekļaut šoreiz. Gribēju pateikties visiem par atbalstu. Ne tikai faniem, bet arī pārējiem cilvēkiem, kas varbūt nav tik ļoti saistīti tieši ar velo sportu. Pateicoties jums tajās grūtajās dienās, kad ārā ir slapjdraņķis un nu nemaz negribās vēlreiz braukt smagu intervālu, es iedomājos, ka ja vien jums būtu iespēja, jūs atrastos man blakus un  uzmundrinātu mani cik spējat. Tādēļ liels jums paldies par to. Cerams, ka šogad spēšu pakairināt jūsu balss saites pie TV ekrāniem vairākkārt.

Līdz nākamajai reizei,

Toms

C16_TeamCamp_9643

The fast wheels. Photo by Jake Hamm

Advertisements

One thought on “It’s all NEW

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s