First races in the WT


Photo shoots in the offseason. Glad I’m a cyclist not a model. Photo by Gatis Gierts


Last time you could read about my experiences on the new team and the training camps we’ve had. Of course it’s all fun and nice, but as all(most) pro cyclists the real fun is to start racing. The “real” racing is still a few weeks away, but most of the peleton have started out with some “warm up” races.

I say “real” and “warm up”, but the first races sometimes are even harder then the ones that follow. Riders are in different phases of their preparation, come to race with a different goal, some over judge their abilities, but of course everyone that’s on the start line has some ambition. Plus just because it’s been a while since you’ve raced, you’re very motivated and this year, you’ll start keeping a better position in the peleton, help the team more, get in that break and not give an inch to anyone else. It’s the same as most people when they make new years resolutions – takes a month or two and then everything goes back to normal, for most people at least.

I’ve never been one to excell in the first races of the year. I’m not sure it’s because I’m not training hard enough during winter, or don’t have the right amount of whatever during the preparation phase, but even if I think that I’ll go well and be able to compete with the best, my body just can”t. It’s been like that every year, so now my expectaions aren’t high and I set my goals to the time of the year, when I know I’ll actually be good. I just keep telling myself that I’m made for the long run. Whether it’s true or not, I’m not really sure. Whatever lets me sleep at night, right?

So my first races of the year where I could finally put on the green argyle were in Mallorca. Usually a sunny island in south of Spain. Good weather, small roads, rolling terrain and not a lot of people during the winter months – cyclists paradise. On the menu we had 4 one day races, Teams could switch out riders, which meant we had 9 guys even though only 8 could race. As I’m living in Girona now, it meant I could ride at home Wednesday morning and make it for an evening massage/nap in Mallorca later on in the day. Lovely travel.


Sometimes after rides I wish someone would wash me. Photo by Jake Hamm

First day was a mostly flattish and pretty much everyone knew it’d come down to a sprint. I was let off the leash and the team said I could try and get in the break if I managed to. I tried, had a good go at it, was off the front for a bit with two other guys, but it all ended with just some fresh air in the lungs, because as soon as we got brough back, the real break went and that was done for the day. Looking back it was probably for the best as the next days were hard. I just rolled around in the bunch and enjoyed the sunshine, checked out what kind of bikes other people have, checked out other teams new sponsors on the jerseys, talked with some old friend I hadn’t seen in a while all this while crusing around 45km/h on small roads, dodging traffic islands, jumping speed bumps in a race. The skill cyclists have, huh. As mentioned before the new years resolutions within riders made the race more nervous and the fight for positioning harder, but I still managed to do a classic Hincpaie(even though wearing argyle) trade team attack with Slager on the final bumb up with 4km to go. It didn’t last too long as he just rode away from me over the top, but it was still fun. Unsurprisingly Greipel won the day, but the fast legs of Ramunas managed to get 4th place, which was a nice boost for the whole team as he’s not really a sprinter per say.

Day two. Bit hillier towards the end and an uphill finish to the line. More agressive racing from the start, but as again I was allowed to try my luck in the break I was putting in some attacks. And deja vu, as my move gets caught, the real break goes up the road. Luckily Ramunas and Ryan were there, because it was a massive break of 35 or so. As we approached the final 30km the speed picked up and the break was falling to bits, because they never had much of a gap and had to ride hard. As we hit the second to last category climb people were getting dropped. Over the top I made the front group, but by the bottom I was in the second group, because the front guys went mad on the downhill and it split the field. Or what was left of it. That’s racing in Europe. The front group caught the break and just attacked each other as much as they could until the strongest guy won. We tried chasing, but it was too little too late. I wasn’t super happy with finishing around 4 minutes down, but that’s racing.

Third day had the most climbing, so some teams tagged in new riders and put some climbers on the start. Me? I just hoped I’d finally would make the break. I didn’t. Although yet again I had some good attempts and was off the front several times with a gap of more then 20sec, it never lasted for more then 5km. This time the real break didn’t go as soon as my move got brought back, it was two attempts after that. As the sizable break went up the road, teams that missed it started riding hard and not letting them get too far. Fabian was in the move too. He would later drop even the climbers and win solo. Just a show of class as the rest of the break got caught and he held on alone by less then a minute. It was great to be a part of Cannondale as a team that day. Every climb we hit, we were all together at the front, every downhill we hit, we were still there. As the race went on, we lost guys and by the final climb it was just three of us left in the group. Me, Sebastian and Tom Jelte. Sebastian did a massive pull on the downhill and the flat run into the final climb, because the break was still up the road and we didn’t have anyone left in there. On the climb I took over and just managed to pull them back, so TJS could have a go at a good result. It didn’t work out that well, but we left it all out there and did a great team effort. I was proud of how we road and happy that I managed to help as much as I did.

Final day of the Mallorca Challenge and yet again it’s a flat one. A small bump in the end, but nothing too drastic. Greipel was again on the start line, not just on the side of the road waving at us like yesterday. Everyone knew he was the man to beat. A pretty straight forward start, as the break went clear early on. Did I try to get in it again? Yes I did. Did I succeed? No I did not. This time though those were my tired legst that just said “hold on”. The previous three days had taken the juice right out of them. As most of the peleton I just kept spinning my legs and waited for that small bumb. Already 20km before the hill everyone was in panic mode and full on fighting for position. Yes, as I said, new years resolutions. I hit the climb close to the front row and just tried keeping up with the guys. I had learnt my mistake and didn’t ease up till we sprinted over the top, because yet again it split on the way down more then the way up. Made the front gourp and it didn’t seem that there were more then 60 of us left. 10Km later the chase group caught us, but it was less then 10km to go now. I helped out Ramunas as much as I could and just rolled to the line with others that had called it a day.


The fast wheels. Photo by Jake Hamm

Post race shower on the bus, drive to the airport, quick flight, and I was home for dinner. How nice is that? Woke up the next day in my own bed, the travel out of the way. Just an easy spin post race day, but I was back on a 4 day block the next day, because I had my own stage race to do. In 8 days I did more then 40h of training. As much as in a proper stage race. The hope was that it’d give me some better legs and adaptation when an actual stage race comes around.

I did really enjoy Mallorca and putting on a number again. Feeling the sunshine, racing bikes again, rubbing shoulders. This was also the first time I rode with race radio in my ear. My thoughts? Meh. Couldn’t hear much as it was windy, some stuff I heard wasn’t very useful, but overall the stuff I managed to hear I did find useful, bit motivating and some info kept me safe when traffic islands appeared.

Now I’m on the way to Haut Var as that starts tomorrow. Two hard days in France. A race I’ve done. Will definitely see people I know. Number on the back. Waht could be better?! Oh, I know. I’ve got one day off after and then straight into another race right there for three days this time – La Provance. Stay tuned to know how that goes.

Hope you enjoyed the read,



A classic view in Catalunya.


Iepriekšējā rakstā varējāt lasīt kāda bija mana pieredze jaunajā komandā, komandas nometnēs un ar jauno ekipējumu. Protams, ka tas viss ir jauki un patīkami, bet visi(lielākā daļa) profesionālie riteņbraucēji nevar vien sagaidīt, kad sāksies sacensības. “Īstās” sacensības, protams, tikai vēl sekos, bet lielākā daļa pro peletona jau uzsākuši “iesildīšanās” sacensības.

Es saku “īstās” un “iesildīšanās”, bet dažreiz pirmie mači ir grūtāki par sekojošajiem satrtiem. Braucēji ir citās sagatvošanās fāzēs, ieradušies ar dažādiem mērķiem, daži braucēji pārvērtē savas spējas, bet, protams, visi, kas atrodas uz starta līnijas, vēlas sasniegt kaut kādu rezultātu. Pievieno to, ka ir pagājis laiks kopš cilvēki ir sacentušies. Visi ir ļoti motivēti jaunajā gadā – es vairāk cīnīšos par pozīciju, atradīšos grupas priekšgalā, palīdzēšu vairāk komandai, būšu atrāvienā un nevienam neļaušu ne centimetru mani pagrūst – gluži kā jaunā gada apņemšanās parastiem cilvēkiem, kas mēnesi vai divus vēlāk piemirstas un visi nomierinās. Vismaz lielākā daļai tā ir.

Nekad neesmu bijis no tiem, kam ļoti padodas pirmie starti sezonā. Neesmu pārliecināts vai tas ir tādēļ, ka netrennējos pietiekoši daudz ziemā, vai kaut kas trūkst sagatavošanās ciklā, tomēr pat tad, ja domāju, ka esmu labā formā un varēšu cīnīties ar labākajiem, pat tad manas kājas saka, ko citu. Tā jau ir norma katru gadu, tādēļ vairs par to nesatraucos un galvenos mērķus sev nostādu sezonas otrajā daļā, kad zinu, ka varēšu būt konkurēt spējīgs. Es tikai mēģinu sev iestātīt, ka esmu radīts ilgākam laikam. Patiesība vai nē, es pat nezinu.


This place must have been made for a training pit stop. Lovely view

Šogad pirmās sacensības, kurās varēju uzspraust numuru uz sava jaunā zaļganā krekla, norisinājās Maljorkā. Visbiežāk saulaina sala Spānijas dienvidos. Labi laikapstākļi, klusi ceļi, paugurains reljefs un ne pārāk apdzīvota vieta ziemas mēnešos – riteņbraucēju paradīze. Ēdienkartē man bija 4 vienas dienas sacensības, kas nozīmēja, ka komandas varēja mainīt braucējus no dienas uz dienu. Šobrīd dzīvoju Džironā, kas nozīmēja, ka trešdienas rītā varēju izbraukt treniņu mājās, bet jau vakarā snaust uz masāžas galda Maljorkā. Lieliska diena pirms sacensībām.

Pirmā diena bija pārsvarā līdzena un visiem bija skaidrs, ka gaidāms grupas finišs. Komanda ļāva man izvērsties, kas nozīmēja, ka varēju pamēģināt savu veiksmi atrāvienā. Pāris mēģinājumi, kad vienā mums izdevās trijatā izveidot vairāk mā 30 sekunžu pārsvaru, tomēr viss noslēdzās ar izvēdinātām plaušām, jo kā mūs noķēra, tā izveidojās īstais atrāviens, kas ieguva vairāku minūšu pārsvaru. Atskatoties iespējams, ka tas bija labi, ka neizdevās man iekļūt atrāvienā, jo nākamās dienas nebija vieglas. Dienu izdevās vienkārši izbaudīt, jo spīdēja saulītes, es vienkārši ripinājos kopā ar lielo grupu, papētīju citu komandu riteņus, jaunos sponsorus uz citu krekliem, aprunājos ar sen nesatiktiem cīņu biedriem, kamēr tanī pašā brīdī uz 45km/h lidojām pa šaurām ieliņām Maljorkā. Ko tik riteņbraucēji nespēj sadarīt. Kā jau teicu, jaunā gada apņemšanās padarīja sacensības nervozas, ātras un cīņu par pozīciju grūtāku, tomēr es pat iespēju kopā ar komandas biedru Slagteri izveidot tradicionālo Hincapie komandas uzbrukumu. 4Km no finiša mazā pauguriņā divatā atrāvāmies no grupas, tomēr pie paša gala es vairs viņam pat nespēju sekot. Jautri. Nepārsteidzoši ātrākais finišā izrādījās Andrē Greipels, bet komandas biedrs, lietuvietis, Ramunas ar savu ašo reakciju un ātrumu spēja šķērsot finiša līniju ceturtais. Ļoti atzīstams rezultāts ņemot vērā, ka viņš nav īsti sprinteris.

Otrā diena. Nelieli pauguriņi otrajā trases daļā un finišs pret mazu kalniņu. Agresīvāks starts, bet man atkal tika dota zaļā gaisma mēģināt veiksmi atrāvienā. Izdevās pāris labi mēģinājumi. Un tad atkal, kas jau redzēts – kā mans atrāviens tiek likvidēts, aiziet īstā grupa. Neraža. Ramunas un Rajens pārstāvēja mūs atrāvienā un labi vien bija, jo kopā izveidojās ap 35 cilvēku grupa. Kad tuvojāmies noslēdzošajiem 30 kilometriem, temps auga un pārsvars atrāvienam nebija nemaz tik liels. Atrāviens sāka dalīties. Kad nonācām priekšpēdējā kalna pakājē, arī no lielās grupas braucēji sāka atbirt. Kalna galiņā atrados galvenajā grupā, tomēr pēc nobrauciena jau biju iedzinējos, jo nobraucienā viss peletons tā lidoja, ka grupa sadalījās vairākās daļās. Galvenās grupas primā daļa noķēra atrāvienu un atrāviena mēģinājumi sekoja viens otram, līdz spēcīgākais braucējs uzvarēja. Mēs centāmies viņus arī panākt, bet tomēr velti. Nebiju ļoti apmierināts ar finišu 4 minūtes aiz uzvarētāja, bet ko padarīs.


3rd day in Mallorca finished in this remote town. Great place for cycling

Trešā dienā bija visvairāk kalniņu, tādēļ daļa komandu beidzot ļāva saviem kalnu kāpējiem beidzot izpausties. Es? Es atkal cerēju, ka izdosies iefiltrēt atrāvienu. Neizdevās. Tomēr kārtējo reizi izdevās vairākkārt atrauties no grupas uz pāris kilometriem, bet ne reizi ilgāk kā 5km. Šoreiz arī vismaz īstais atrāviens neizveidojās uzreiz, kad mani noķēra, bet gan divus kilometrus vēlāk. Kamēr lielākā daļa noskatījās, kā atrāviena grupa attālinās, komandas, kas bija nogulējušas momentu jau rosījās grupas priekšā, lai neļautu bēģļiem iegūt pārāk lielu pārsvaru. Fabians arī bija atrāvienā. Viņš vēlāk atstātu pat labākos kalnā braucējus no atrāviena aiz sevis un sasniegtu finiša līniju vienatnē nedaudz mazāk kā minūti pirms grupas. Bija lieliski šajā posmā būt vienam no Cannondale braucējiem. Katra kalna pakājē atradāmies visi kopā grupas priekšā, katrā nobraucienā arī bijām vadošajā grupas daļā. Kad sacensības jau tuvojās izskaņai, bijām atlikuši tikai trīs komandas biedri peletonā. Es, Sebastians un Tom Jelte. Visu nobraucienu un līdzenumu līdz pēdējam kalnam Sebastians turēja visu grupu izstieptu vienā līnijā, bet kalna sākumā vadību pārņēmu es, lai noķertu tos braucējus, kas vēl no atrāviena bija izdzīvojuši. Līdz ar pēdējiem minieniem es pievedu Slagteri grupas aizmugurē un ar to mana diena bija beigusies. Tomam neizdevās izcīnīt lielisku rezultātu, tomēr paveiktais darbs un kā mēs to izdarījām, noteikti mūs padarīja par ciešāku kolektīvu. Es tikai biju priecīgs, ka spēju palīdzēt komandai, nevis tikai cīnīties par izdzīvošanu.

Noslēdzošā diena Maljorkas “tūrē” un atkal līdzens posms. Neliels pauguriņš tuvu finišam, bet nekas traks. Greipels atkal stāvēja uz starta līnijas, nevis kā dienu iepriekš šosejas malā uzmundrinot savu komandu. Visiem bija skaidrs, ka viņš ir galvenais pretendents uz uzvaru. Klasisks starts, kad atrāviens izveidojas jau pirmajos kilometros. Vai es atkal centos aizmukt? Jā. Vai man izdevās? Nē. Šoreiz gan tieši sagurums bija tas, kas man liedza pagriezt tos pedāļus ātrāk, jo kājas vienkārši kliedza stop. Iepriekšējās trīs dienas bija izsūkušas diezgan daudz enerģijas no manis. Kā lielākā daļa grupas, es tikai turpināju griezt pedāļus, gaidot pēdējos kilometrus. Jau 20 kilometrus no pauguriņa pakājes sākās cīņa par pozīciju. Visi bija satraukušies un nespēja vien nomierināt nervus. Kalna pakājē atrados grupas priekšā un centos arī tur noturēties līdz galam. Šoreiz es arī biju viens no tiem, kas pāri virsotnei neatslāba un tikai kad sākās nobrauciens uzelpoja nedaudz mierīgāk, jo zināju, ka nobraucienā grupa atkal var pārtrūkt. Protams, tas arī noteika un pēc nobrauciena, pirmo reizi šķērsojot finiša līniju grupā bijām vien 60 cilvēki. Tomēr mazāk kā 10 km no finiša mūs noķēra otrā grupa. Es izpalīdzēju Ramunas, cik vien spēju un tad kopā ar citiem braucējiem, kas savu darbiņu bija padarījuši aizripināju līdz finiša līnijai.

Pēc sacensību duša busā, ātrs pārbrauciens līdz lidostai, īss lidojums un biju jau mājās tieši laikā uz vakariņām. Cik tas bija patīkami. Nākamajā dienā pamosties savā gultā, nekurp nav jādodas, tikai jāizripina viegls treniņš pa pazīstamiem ceļiem, kamēr saulīte silda ķermeni. Tomēr jau nākamajā dienā atkal uzsāku smagu 4 dienu ciklu, jo man bija sava mazā daudzdiena jānobrauc. Astoņu dienu laikā notrenējos vairāk kā 40 stundas. Tikpat cik kārtīgā daudzdienā būtu veicis. Cerot, ka šis cikls palīdzēs nākamreiz, kad būs jācīnās īstā daudzdienā.

Man tiešām patika Maljorka un bija lieliski uzspraust atkal numuru. Sajust saulīti uz ādas, pagrūstīties ar pleciem, traukties ar riteni ātri pa šauriem ceļiem. Šīs bija arī pirmās sacensības, kad varēju braukt ar rāciju. Manas domas? Nekas īpašs. Ļoti daudz nevarēja dzirdēt, jo vējš pūta, dažas lietas, ko teica nebija nemaz tik svarīgas, bet kopumā tas, ko tik tiešām sadzirdēju, bija noderīgs un uzmundrinošs.

Šobrīd esmu ceļā uz “Haut Var”, jo šīs sacensības sākas jau rīt. Divas smagas dienas Francijas pauguros. Esmu jau reiz braucis šīs sacīkstes, noteikti satikšu paziņas, atkal sajutīšu numuru uz muguras. Kas gan var būt labāks?! Ja ne tikai tas, ka divas dienas pēc sacensību beigām jau uzsākšu vēl vienu daudzdienu šoreiz trīs dienas garu “La Provance”. Lasiet nākamreiz, lai uzzinātu kā tur gāja.

Cerams, ka patika lasītais,



Best view in Girona


3 thoughts on “First races in the WT

  1. I always love your writing and being able to get an insider’s view (and, of course, your view), but this article seems exceptionally great! Funny, critical, thoughtful (NY resolutions, haha :)), plus a pinch of irony for an enhanced taste 🙂 You have definitely more than statistics that you could study/do after your cycling career! Keep up the good work 🙂

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in: Logo

You are commenting using your account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )


Connecting to %s