Hey, France! I’m back

Team work at it’s best. Copyright Slipstream Sports


Once the team arrived at the hotel we all got dressed and went for a little spin. The drive hadn’t done my legs any favors and they felt really bad. After 30 minutes of riding I started coming around and actually did some efforts too. Somtimes it still amazes me how much better I feel after I ride. More tired? No. The other way around. As I had spent two years with La Pomme Marseille, which had now stepped up to Pro Conti level, I had done Haut Var before. I knew the roads a bit. I knew I would see some familiar faces, feel the familiar style of racing, breath the same air as I had. There’s something in the sense of familiarity.

It was a pleasure to see the people I knew from 4 years back, they greeted me with smiles and good memories came rushing back. Funny how it’s the good ones that your mind brings back Those two years were pretty tough on me and I have or used to have memories(because I’ve “forgotten” some) of bad experiences, moments and hard life lessons. They made me stronger, wiser and definitely I’m happy that I’ve had them. They made the man I am today and even though I’m no angel, superstar, or special I’m a good person. Or so I believe.

How can someone not make you smile when you’re standing on the sign in podium and he’s right there in the crowd with a big smile waving at you?! It’s awesome. I also could surprise the people I met with my French, because of course I’ve forgotten a lot and definitely haven’t gotten better, but I still stand my ground, can explain what I need and would not get lost in a French speaking environment any more.

Haut Var stage 1 was a hard one. I tried helping out as much as I could, but no one really knew where they’d be fitness wise, so everyone had their own chance too. In the end Slagter pulled it off as he had been going strong already in Valencia and just missed that little bit. It was fun, we even had a celebratory glass of champagne. Yes, the real deal. Not the sparkling wine nonsence. We were in France after all. It was the first team win in Europe this year.

Slagter takes day 1 in Haut Var. Copyright Slipstream Sports

We knew we’d have to ride hard the next day to try and keep the lead, because there were no time bonuses and several guys were on the same time. Kristoffer was the most excited about riding the front. Yet again I suffered in the beginning and got even dropped from the field on the first climb, even though I finished better then average the previous day. After the break had gone I got back to the field and it was time to get down to business. Terrific team effort kept it chill with Kristoffer and Ryan riding the front early, then me and Phil taking over. Hard circuits at the end were coming up. I had spent a lot of energy, but hoped I’d get over the first climb as it wasn’t too steep and be able to help a bit yet again. I just managed to hold on. Got back to the front and did a couple of pulls alongside Joe. Once we hit the final lap, the real racing started. It was now up to Tom, Lawson and Patrick to keep things rolling. I knew I wouldn’t have a chance for a result, but not every day you get the opportunity to go hard after a really tough 190km, so I just made the best of it and went full out on the steep road. What’s two kms more?! In this case it was almost an eternity. Or felt like it. A bit of a mental battle was going on in my head every time the road got steeper, as I had done my job and didn’t need to hurt myself anymore. But I knew this would be good for me, for my fitness, for the future. And of course there’s that .1% chance that the field starts looking at each other and I just manage to come back. I didn’t of course. Turned out Tom got dropped and finished with the 2nd bunch, losing the lead and dropping outside the top 20 on GC, but for all of us it was great to experience the pressure of riddnig the front. Good training after all too.

Rest day was uneventful. Quick spin on some roads I knew. Legs didn’t feel that great, but the new hotel was better, food was tastier, life was on the up.

I can’t disagree that because of the jersey I’m wearing I get more respect, more room in the peloton and it’s easier to get in good position. I like it. Good thing they don’t know I’m “pro” not even for two moths. Now I’m sure that being on a WT team gives you even more energy savings at races. We had 4 sets of fresh legs come in and first day looked like a hard one and one that might decide the GC. It did.

Game/suffer face is on. Copyright Slipstream Sports

Yet again I struggled in the beginning but got better as the race went on. I knew the roads pretty well even though I hadn’t ridden them for 4 years or so. I could let the team know when to move up, when to pay attention. As we had radios it was just a push of a button away. I’m not sure how much they heard, because no one ever said anything. No one talks much on the radios. Feels weird. I feel like if we have them might as well use them. How about a joke or two? Tried it. Just got silence in return. And rock faces. Lighten up. It’s bike racing after all. Maybe I’m just not as funny. Final laps were narrow, twisty, hard and hectic. With two to go I just made it back to the front group where Lawson was the only teammate left. As I did I saw guys attacking, so I immediately followed. No wonder I cracked the next time the road went uphill. Still those 5km Lawson could sit in and rest up. He ended up just 9sec behind the winner, while I finished 55sec down.

Day two was meant for out sprinter Wouter. He can float around the bunch so easy it’s a pleasure to watch. That’s a skill sprinters have to have. I finally had some motivation back to fight for position and try and help out. With a lap to go I was with the first top 20 guys and Wouter was a bit further back, but as he came up, I went back and never managed to get to the front. Crash in the final 150m caught him out and I managed to go around it and finish 12th. I was pretty sad it didn’t work out for him, as if he had a fair chance in a sprint, there was maybe one guy that is as fast as he is. The final though, yet again was a bit crazy, so I was glad I managed to keep all my skin. Except the one on my bum, as it has been getting thinner for all this racing. Still have to get used to being back in the saddle for so many hours per day so many days in a row.

Another hard day was on the menu. Bags packed, put on the bus and after a good breakfast where our chiro/omelet chef had yet again made some fantastic breakfast for us, we were on our way. This time I knew I had to warm up on the trainer. The green kinetic trainer was already eying me. I was focused. I even had coffee. First 90km would be hard. Straight away we started uphill with a 6.7km climb, after a quick downhill and 5km on the flat, we were at the bottom of the col de l’espigoulier. I had checked out that the best time on strava was 26minutes. This would hurt. And it did. Luckily we’ve got some solid climbers on the team and they covered moves. Andrew just danced away with 8other guys while the front group got real small over the top.

Provence 1-2
Provance game/suffer face. Copyright Slipstream Sports

Groups came back, but as the break was pretty strong, we never slowed down. Next climbs that weren’t really in the profile hurt almost as much as the long one. Everyone’s legs were getting tired and sore. Final run in wasn’t supposed to be too bad, but on a highway climb someone attacked. I didn’t think it would lead to much. But the field just started going either backwards or flying off the front. I was surprised. Confused. Hesitant. That cost me some energy, but I did manage to make the front group that kept attacking each other up every side of the road. I tried a move. Got dropped from it. Lawson saved my ass and followed Bakelands and Vakoc. Vockler had only one teammate left, so they both were racing against three guys. Really good guys. I was just in recovery mode on the run in to the finish. Didn’t help me much as when the break got caught and I wanted to help Lawson for the sprint, but I just didn’t have any juice left. In my legs that is.

Lawson slipped out of the top 10 on GC and I slipped down two places too. This wasn’t the most important race of the year and it’s good that I got to learn more from the guys that have been around already a while. Hopefully when the real time comes, when it matters I can put all the stuff to use. Just the tiny things. Moving around with guys on your wheel, not stressing when you don’t need to, saving energy when you can. All that. I’ve always though that if these races that are just .1 category are hard, how hard must the proper races be. Of course they are not easier, but after talking with my teammates I think the step isn’t that massive. The French .1s are hard, not as hard, but really hard. That’s good. Gives me some comfort and I might be able to fall asleep tonight.

I do have a couple of numbers left from these races. Interested? Write a comment on this article and I’ll pick at least 3 comments and send them a signed number from one of these races.

Thanks for reading,


Kad ieradāmies viesnīcā, raiti saģērbāmies un devāmies vieglā treniņā. Sēdēšana vairākas stundas auto beņķī manām kājām ne pārāk patīk, tādēļ uzsēžoties uz velo jutos patiešām lēns. Pēc kādām 30 minūtēm kājās jau parādījās arī nedaudz dzīvība un sāku justies labāk. Mani vēl joprojām pārsteidz kā dažreiz pēc treniņa jūtos labāk kā pirms. Vajadzētu tak sagurt, bet nē, tieši otrādi. Divus gadus es pārstāvēju franču komandu La Pomme Marseille, kura šobrīd jau ir tikusi līdz Pro Conti līmenim. Biju piedalījies iepriekš jau “Haut Var” sacensībās. Zināju ceļus, pa kuriem trauksimies, cik ātri spējam. Zināju, ka redzēšu pazīstamas sejas, izjutīšu pazīstamu sacensību stilu un plaušās ielaidīšu pazīstamu gaisu. Kaut kas patīkams ir tajās pazīstamajās sajūtās.

Bija tiešām patīkami satikt cilvēkus, kurus pēdējo reizi redzēju pirms četriem gadiem. Sveicinoties visiem bija plašs smaids un labās atmiņas par pavadīto laiku Marseļā vrimoja galvā. Interesanti kā tieši pozitīvās atmiņas mēs vienmēr atsaucam prātā. Divi gadi, ko pavadīju francūžu ielenkumā bija smagi un man ir vai vismaz bija arī sliktas atmiņas, slikta pieredze un tiešām smagi brīži. Tomēr caur ērkšķiem uz rozēm, kā saka. Domāju, ka tie grūtie brīži arī mani padarījuši par labāku cilvēku. Ne jau svēto, vai presonu bez sliktām īpašībām, bet vienkārši cilvēcisku būtni.

Nevarēju nesmaidīt, kad, stāvot uz pjedestāla, pēc parakstīšanās kopā ar komandu, ieraudzīju pazīstamu seju ar plašu smaidu pulī, vicinot roku, cik vien augstu var, lai tikai es paskatītos. Es arī spēju pārsteigt sen neredzētos paziņas ar savām franču valodas zināšanām. Protams, ka tās nebija tikpat labas kā iepriekš un, protams, biju pietiekoši piemirsis, bet viņi bija patīkami pārsteigti, kad varējām mierīgi sarunāties viņu mēlē.

Haut Var” pirmais posms bija smags. Centos palīdzēt komandai, cik spēju, bet tā kā neviens īsti nezināja, cik labi jutīsies, tad katram tika dota iespēja iztestēt savas kājas. Finišā Slagters bija ātrākais un spēja uzvarēt posmā. Bija tiešām patīkami būt kopā ar komandu pirmajā šā gada Eiropas uzvarā. Vakarā pat iemalkojām visi kopā glāzi šampanieša. Jā, īstā šampanieša, nevis dzirkstošā vīna. Mēs tak esam Francijā galu galā.


Bija skaidrs, ka otrajā posmā mums nāksies aizstāvēt līdera kreklu. Kristofers bija vispriecīgākais no komandas par doto iespēju mocīties grupas priekšā. Kā jau ieprieš, es atkal pašā sākumā jutos pavisam nelāgi. Vienu brīdi pat atpaliku no galvenās grupas, lai arī iepriekšējā dienā tik slikti nemaz negāja. Man izdevās atgriezties pelotonā, un kad atrāviens bija aizbraucis, bija laiks ķerties vērsim pie ragiem. Sākumā Kristofers un Rajens turēja grupas tempu, lai atrāvienam nebūtu pārāk liels pārsvars. Vēlāk es un Fils pārņēmām vadības grožus un jau lēnām sākām ķert atrāvienu. Pēdējos 40km bija divi smagi apļi. Kad tuvojāmies pirmajam, atrāviena pārsvars jau vairs nebija tik liels. Lai arī biju jau patērējis daudz enerģijas, tad sakodu zobus un līdz ar grupas aizmuguri tiku pāri priekšpēdējajam kalniņam. Centos atgriezties grupas priekšgalā, lai kopā ar Džo vēl nedaudz palīdzētu komandai līdz nākamajam pauguriņam. Nonācām līdz pēdējam pauguriņam ar 20% stāvam sekcijām. Tagad grožus pārņēma Lasons, Toms un Patriks. Pēdējos 17km viņiem bija jāpārņem groži. Zināju, ka mana diena beigusies, darbiņš padarīts. Tomēr ne katru dienu tev ir iespēja pēc nobrauktiem smagiem 190km vēl uz slēgtiem ceļiem, ar citiem braucējiem plecu pie pleca un faniem ceļa malā izmēģināt savus spēkus stāvā pauguriņā. Kas gan ir vēl divi kilometri?! Šajā gadījumā gandrīz mūžība. Vismaz tā likās. Nedaudz psiholoģiska cīņa ar sevi norisinājās manā galvā, jo zināju, ka darbs padarīts un rezultāts tāpat nav sasniedzams. Bet… Iespēja bija jāizmanto un zināju, ka tas man noderēs turpmākajās sacensībās. Diemžēl mūsu džekiem neizdevās nosargāt pārsvaru un Toms pat finišēja otrajā grupā, izslīdot no labāko divdesmitnieka. Iegūtā pieredze tāpat bija tā vērta un noteikti nāca mums tikai par labu. Arī neslikts treniņš vairāk kā 5 stundu garumā.

Atpūtas diena bija diezgan garlaicīga. Īss treniņš un pazīstamiem ceļiem. Muskuļi saguruši, bet jaunā viesnīca bija plašāka, ēdiens gardāks un līdz ar to dzīve virzijās augšup.

Nevaru noliegt, ka braucot ar šo kreklu cilvēki mani vairāk respektē, atļauj vieglāk pacīnīties par pozīciju. Forši. Labi, ka viņi nezina, ka esmu “profiņš” tikai divus mēnešus. Tagad esmu pārliecināts, ka, braucot pasaules tūres komandā, ir iespējams pataupīt. vēl vairāk enerģījas. Komandā nomainījās četras sejas un jau izskatījās, ka pirmā diena būs smaga un iespējams jau izšķirs kopvērtējumu. Tā arī notika.

Joe and me not in a good place. Copyright Slipstream Sports

Kā ierasti dienas pirmajā daļā man gāja smagi. Zināju ceļus, pa kuriem braucām, lai arī vairāk kā četrus gadus nebiju pa tiem braucis. Varēju palīdzēt komandai izlemt, kad vērts ir atrasties grupas priekšā un kad varam pataupīt enerģiju. Atlika tikai piespiest podziņu un pa radio visiem pateikt, kādi ceļi tuvojas. Neesmu pārliecināts, cik daudz viņi mani dzirdēja, jo neviens gan neko ne reizi neatbildēja. Nevienam īsti nepatīk runāt pa rāciju. Jocīgi. Man liekas, ka ja jau mums ir rācijas, tad varam tak izmantot. Varbūt kādu joku kāds grib izstāstīt?! Mēģināju. Klusums. Neviens pat nepasmaida. Varbūt neesmu tik smieklīgs kā man likās. Finiša apļi bija pa šaurām, līkumotām un grūtām ielām. Kad bija atlikuši divi apļi, es knapi panācu pirmo grupu, kad ieraudzīju, ka citas komandas braucēji mēģina aizmukt. Lasons bija vienīgais komandas biedrs grupā, tādēļ uzreiz sekoju atrāvienam. Bez pārsteigumiem nākamajā pauguriņā es sāku atpalikt no grupas. Tomēr tos 5km, ko atrados atrāvienā Lasons varēja atpūsties grupā. Viņš finišēja nieka 9 sekundes aiz uzvarētāja, kamēr es šķērsoju līniju 55 sekundes vēlāk.

Otrā diena bija priekš mūsu sprintera Vautera. Viņš spēj slīdēt pa pelotonu bez piepūles. Ir prieks to vērot. Tā ir spēja, kas piemīt katram sprinterim. Man beidzot bija parādījusies motivācija cīnīties par pozīciju finišā, lai palīdzētu tādam sprinterim. Divus apļus līdz beigām atrados primajos 20 braucējos, bet Vauters, nedaudz aiz manis. Kā viņš pārvietojās uz priekšu, tā es aizslīdēju uz aizmuguri. Man nepietika spēka un laika, lai atkal atgrieztos grupas priekšā, lai palīdzētu viņam sprintā izcīnīt labu pozīciju. 150M pirms līnijas bija kritiens, aiz kura Vauters iesprūda, bet man paveicās un spēju apbraukt kritušos braucējus un finišēt 12. vietā. Biju nedaudz apbēdināts, ka neizdevās vairāk palīdzēt, jo tīrā sprintā Vauteram būtu liela iespēja uzvarēt. Apļi bija nedaudz bīstami, tādēļ, ja godīgi, biju arī priecīgs, ka finišēju ar visu savu ādu. Izņemot to uz manas pēcpuses, jo tā dilst no daudzajiem startiem. Vēl jāpierod pie tik daudz sacensību dienām pēc kārtas.

Vēl viena grūta diena bija klāt. Somas sakārtotas, ieliktas busā un pēc gardām brokastīm, kur mūsu fizio/pavārs mums pagatavoja gardas omletes, bijām ceļā uz startu. Šoreiz biju noskaņojies kārtīgi ieslidīties uz trenežiera. Zināju, ka būs smagi. Kafijas tase. Nopietns ģīmis. Pirmajos kilometros jau sākām braukt 6.7km garā kalnā, īss nobrauciens un atkal augšup. Šoreiz 26minūšu garā kalnā. Pirms tam biju paskatījies labāko laiku “stravā”. Bija sāpīgi. Par laimi mums komandā ir labi kalnos braucēji un viņi spēja sekot atraušanās mēģinājumiem. Andreū pat izdevās iefiltrēt atrāvienu un kopā ar astoņiem citiem braucējiem sastādīt bīstamu grupu.

Provence 2-7
Joe Dobs and Phil putting on the pressure. Copyright Slipstream Sports

Es pārlīdu kalnam ar pirmo grupu. Knapi. Lai arī mūs panāca citas grupiņas, tad mēs īsti neapstājāmies, jo atrāviens bija jālikvidē. Katrs nākamais pauguriņš bija tikpat smags kā garais kalns. Visi sagura un visiem muskuļi sāpēja. Pēdējiem 30km nebija jābūt smagiem, tomēr uz lielceļa pauguriņa kāds atkal mēģināja atrauties. Nedomāju, ka tas pie kaut kā novedīs. Tomēr lielā grupa apstājās. Es biju pārsteigts. Apmulsis. Nedaudz minstinājos. Tomēr sapratu, ka nedrīkst nogulēt un ir jāseko. Prasīja daudz enerģijas, tomēr panācu 20 cilvēku grupu, kas atrāvās. Grupa tikai turpināja dalīties. Es arī mēģināju atrauties no pārējiem. Ātri vien sapratu, ka tas nav man pa spēkam. Lasonam izdevās atrauties ar diviem citiem braucējiem un nu visi skatījās uz sacensību līderi. Viņam bija jāķer bēgļi. Kopā ar komandas biedru viņiem ar milzīgām pūlēm, tomēr izdevās likvidēt atrāvienu. Es tikmēr mēģināju atjaunoties kaut nedaudz, bet beigu beigās biju pārāk saguris un finišā īsti neizdevās palīdzēt Lasonam izcīnīt labu vietu.

Lasons izslīdēja no labāko desmitnieka kopvērtējumā un es arī pazaudēju divas vietas. Šīs nebija pašas svarīgākās sacensības, tādēļ bija labi pamācīties no vīriem, kas vairāk ir braukuši pro pelotonā. Cerams, ka brīdī, kad pienāks īstie mači, es spēšu šo pieredzi likt lietā. It kā nieka lietas. Kā pārvietoties ar komandu kopā pelotonā, kur labāk pataupīt spēkus. Sīkumi. Vienmēr domāju, ka ja šīs sacensības, kas ir tikai .1 kategorijas ir tik smagas, tad lielie mači ir pavisam traki. Protams, ka lielie mači nav vieglāki, tomēr pēc sarunām ar komandas biedriem, skaidrs, ka tas solis augšup nav tik liels. Bija nomierinoši to dzirdēt. Vismaz šonakt varēšu aizmigt.

Man ir palikuši pāris numuri no šiem mačiem. Vēlies iegūt kādu? Uzraksti komentāru šim rakstam un es izvēlēšos vismaz 3 komentārus un aizsūtīšu tiem vienu no maču numuriem ar autogrāfu.


Provence 2-4
I look more comfortable then I feel. Believe me. Copyright Slipstream Sports

33 thoughts on “Hey, France! I’m back

  1. I really like your blogs, especially the insight in the course is interesting. More! 😉 And the tweet of Kristoffer Skjerping was hilarious.

  2. Vai šī gada kalendārā ir ieplānotas kādas sacensības Latvijā, lai tautiešiem atrādītos?
    /Have You planned some race in Latvia too this year, so the local fans could see You?

  3. Keep up the solid work–both on the bike and the blog!! It’s great that you take the time to share your insight into the sport. Keep the humor up even if they don’t laugh on the radio.

  4. Awesome blog, man! So good to have an insight from an actual rider. So often we are only influenced by what others write about riders, therefore it is super refreshing to hear it first-hand! Keep it up 🙂

  5. Awesome blog, man! So good to hear thoughts from the actual riders. So often we are only influenced by what certain people write about races/riders, therefore really refreshing to hear first-hand! Keep it up 🙂

  6. Awesome blog, man! So good to hear from an actual rider. So often people are just influenced by what other people write about races/riders, therefore very refreshing to hear first-hand! Keep it up 🙂

  7. I really enjoyed reading the blog Toms. It’s looks like you are willing to look,listen and learn. I hope you will you will achieve all your goals for the season.

  8. Thanks again for the efforts writing the race update blog. Refreshing to hear your thoughts as you interacted with the other team members. Somehow you seem to be able to relate an attitude that’s both knowledgeable yet humble, don’t change. I’m guessing you’ll be able enjoy success without loosing your down-to-earth charm. ‘Really glad you’re part of Team Cannondale.

  9. I enjoy your blog almost as much as I enjoy watching you race. It’s great to always get the inside story. Keep up the good work!

    @tuxKSDK on Twitter

  10. Thanks for keeping up the blog. I feel like I am rooting for my hometown hero even though you are from a different country. Greenville, SC is so proud of you!

  11. Malacis! Prieks ka atrodi tik daudz pozitīvu momentu grūtajos brīžos! Īpaši patika tavi mēģinājumi jokot pa radio sacensību laikā! :)) Nedz ko tev komandas biedri pateica pēc sacensībām par šādām izvirtulībām. :)))

  12. Blogs tiek lasīts no pirmā raksta, komentēts gan tiek reti. Ļoti interesants saturs un apsveicama uzcītība teksta sagatavošanā divās valodās. Lai nu būtu kāds labs panākums jau šosezon!

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )


Connecting to %s