This one time at the Olympics

20160803_165445
The must have picture with Kristaps Osis

The Olympic games closing ceremony was yesterday, but it feels like my Olympics ended so long ago. I’ve had time to reflect about my experience, seen other athletes compete and decompress from all that was going on over there. The games are so big you have to be careful not to say the wrong sponsor names on the interwebs as that can get you in big trouble. That’s another reason why I wasn’t in a huge hurry to write this piece. Also, because the whole experience is engraved into my brain and won’t go anywhere any time soon.

Only once I was headed to Rio did I realize how big of a deal it is. The excitement levels were high. It was my first time in South America and that only added to the excitement. Even before landing in Rio I bet lots of athletes were overwhelmed. I managed to still keep it in check.

Everything in Rio was accustomed for the games. Volunteers everywhere. They helped you even get through security in the airport. The roads had dedicated lanes for vehicles in the games. This was one of my favourite things as I really dislike traffic(that’s an understatement). We could go through traffic like a hot knife through butter. Loved it. As soon as you got into the village and got all your stuff you felt like a kid on Christmas morning. Samsung was giving away new phones to all the athletes. You even got a sim card with data to keep in touch with family and friends when wifi was not available. Or play pokemonGo, which was probably more widespread. You can’t even imagine what pokemons were in the village.

20160806_211640
The original “catch them all”

If you didn’t want to play pokemonGo, you could walk around and collect pins from other countries. I had around 40 total from Latvia that I exchanged with athletes from other nations. It’s a great conversation started. Or a way to bribe the housekeeping to clean your room.

For my birthday my girlfriend got me a UV water purifier pen, so I’d always have clean water where ever I go. I had brought that with, but there was bottled water everywhere in the village accessible to all, so I ended up not even using it once. I got so much new clothing that I’ll probably not have to go to a mall for the next year or two. Or maybe even till Tokyo if I’m careful enough. Wouldn’t that be sweet?! Shopping is not my favourite activity.

In the village you had everything you needed – bank, post office, souvenir shop, a huge dining hall, a small casual lunch place, a Samsung tent where you got your phone, but also could go on a virtual carousel ride. A hairdresser, which I visited as my hair was kind of getting out of control. A small stage with some concerts going on now and then. The apartments had several swimming pools in between them. There was a sweet chill out/ game on building with pool tables, video games and yet again Samsung virtual gaming system. I tried the googles and one of their games on the system, but I felt sick after around 10 minutes. Probably not for everyone.

Most cyclist when they go to the gym feel a bit out of place. Not just cyclists, but anyone who isn’t a wall of muscle almost. So imagine going to a gym with all the top athletes in the world working on their ripped bodies just before the most important day of competition in their 4 year cycle! Let’s just say I walked out twice as quick as I walked in. Might have been able to stay with Bolt at that speed.

There is one massive perk when going as a cyclist to the Olympics. Every nation get a vehicle from the organization. Me and our mechanic Kristaps Osis took full advantage of it. We went souvenir hunting outside the village, went to some grocery stores, visited some tourist spots and all without the headache of trying to figure out the public transport system. The avocados they sell! Huge and delicious. Proof:

IMG_4244 (1)
Breakfast time. I am holing an actual avocado.

I really enjoy going to a market or at least a grocery store in places I visit. That’s pretty much the only shopping I can handle. You just see all these crazy fruits, veggies, see what people actually buy and eat. Of course me and Osis both bought two of the green coconuts for some extra hydration on the humid days of Rio. Bought some local sweets to bring back to Europe and souvenirs to hand out to my friends. I didn’t really buy anything for myself, because I actually will remember this for the rest of my life.

When you’re at a big bike race you see athletes from all across the world too, but the biggest difference at the Olympics is that you see athletes from all sports too. Kristaps and I started playing this guessing game, where by the build, tan, posture, food they eat and other characteristics you had to figure out what sport do they play. Wet hair was a big give away. So were specific tan lines. But it was still pretty hard. A group of girls with big backpacks and tanned arms and legs? Team sport, outdoors. Field hockey. Small guy with biceps the size of melons, but absolutely no leg muscles? Gymnast. When you see athletes on TV all from the same sport together you can’t tell what exactly they’d looked like compared to a normal human, because they all have similar builds. Sure basketball players are super tall, but how tall exactly?

People pay big bucks to see Djokovic play a game, get close to Usain Bolt, see basketball players shoot hoops. It’s actually cheaper to just make the Olympics and see them pass you on the streets every day. Some of these guys are stars in between stars. You’d see other athletes go up to Bolt and ask for pictures. Latvia also has a legend like that and his name is Maris Strombergs. The two time Olympic Champ in BMX. He’s not only given Latvia a huge boost around the world, but also done a lot for people back home.

The race itself was fast, hard, humid and hot. If you really would like more of a “race report” piece, let me know in the comment section. All I’ll say now I think the course was super fun. The “dangerous” downhill was such a blast to fly through. Loved it.

For most people Olympics is once in a life time and being an Olympian already is a huge deal. Well I’m on my first year with the big pros and if there’s anything I can do about it I’ll be here for 10 years or so, which means I’m hoping this isn’t my last chance to experience the atmosphere, the camaraderie and the games as a whole.

T.s.

20160805_134648
Anyone up for some games?

Olimpisko spēļu noslēguma ceremoniju visi skatījāmies vakar, bet mana Olimpiāde liekas jau beidzās tik sen. Tas man ir devis laiku sagremot pieredzēto, apskatīt kā citi sportisti nostartējušu un atiet malā no visas tās lielās Rio burzmas. Olimpiskām spēlēm ir ļoti liela ietekme, tik ļoti liela, ka tev ir jāuzmanās pat kādus sponsorus piemini spēļu laikā, jo vari iekulties lielās nepatikšanās. Tas bija vēl viens iemesls, kādēļ nesteidzos ar bloga rakstīšanu. Tās atmiņas ir tik spilgtas, ka nebija pamata satraukumam ko piemirst.

Tikai ceļā uz Rio apjautu cik liels notikums šis ir. Satraukums bija milzīgs. Patīkams satraukums. Šī bija arī mana pirmā reize dienvidamerikā un tas tikai palielināja manas pieredzes īpašumu. Domāju, ka liela daļa atlētu vēl pirms nosēšanās lidostā jau bija uztraukušies un nezināja kur likties. Par laimi, es neļāvu sajūtām mani kontrolēt.

Spēlēm tika pakārtota visa pilsēta. Brīvprātīgo skaits bija milzīgs. Viņi pat palīdzēja tikt cauri pasu kontrolei lidostā. Uz ceļiem bija īpaši atvēlēta josla tikai spēļu transporta līdzekļiem. Man ļoti nepatīk stāvēt sastrēgumos, tādēļ varu teikt, ka šī bija viena no manām mīļākajām privilēģijām. Kad beidzot nonācu ciematā un saņēmu visas mantiņas, jutos atkal kā bērns Ziemassvētku vakarā. Katram atlētam pat pienācās jauns Samsung telefons ar vietējā operatora sim karti, lai visu spēļu laikā varētu sazināties ar radiem un draugiem. Vai arī spēlēt “PokemonGo”, kas noteikti bija populārāks kā zvanīšana uz mājām. Pat nevarat iedomāties cik reti pokemoni bija ciematā atrodami.

20160801_131730
Pretty epic sand castle

Ja nevēlējies spēlēt “PokemonGo”, tad varēji staigāt apkārt pa ciematu mainoties ar piespraudītēm. Katrai valstij tika iedotas vairākas piespraudītes ar simboliku, kuras gan atlēti, gan treneri centās iemainīt ar citām valstīm. Šis arī bija lielisks veids kā uzsākt sarunu. Vai arī piekukuļot apkopējus, lai nāk iztīrīt istabu.

Dzimšanas dienā mana draudzene man uzdāvināja ultra violetās gaismas ūdens attīrītāju, lai man vienmēr būtu iespēja dzert tīru ūdeni. Ūdens attīrītāju biju arī paņēmis līdzi uz Rio, jo zināju, ka ūdens kvalitātei uzticēties būs pagrūti, tomēr ne reizi nenācās lietot mazo pildspalviņu, jo visur ciematā bija pieejams ūdens pudelēs. Ierodoties ciematā, saņēmu tik daudz sarkanbalt sarkanu apģērbu, ka nākamos divus gadus uz veikaliem vairs nevajadzēs iet. Vai iespējams pat līdz Tokijai…

Ciematā atlētiem bija pieejams viss – banka, pasts, suvenīru veikals, milzīga ēstuve, mazāka ēstuve pusdienām, Samsung telts, kur katrs saņēma savu mobilo ierīci, kā arī varēja izmēģināt virtuālo braucienu karuselī. Frizētava, kuru arī es apmeklēju, jo kā saka frizieris sveicināja. Neliela skatuve vietējiem pasākumiem. Starp dzīvokļiem bija arī vairāki baseini. Video spēlēm, biljardam un citām jautrībām bija atvēlēta speciāla ēka. Šajā atpūtas zona bija arī iespējams iemēģināt Samsung virtuālās realitātes spēles. Protams, es šo iespēju laist garām nevarēju, bet jāsaka, ka jau pēc kādām 10 minūtēm man kļuva slikti. Laikam ne visiem domāts.

Lielākā daļa riteņbraucēju, aizejot uz trenežieru zāli, nejūtās, ka viņi tur iederētos. Ne tikai riteņbraucēji, praktiski jebkurš, kurš nav muskuļu kalns. Tagad iedomājies kā tu varētu justies aizejot uz trenežieru zāli, kurā kopā ir visi labākie pasaules sportisti, gatavojoties vienam no atbildīgākajiem startiem savā mūžā?! Vienvārd sakot no trenežieru zāles pazudu divreiz ātrāk kā tur iegāju. Būtu varējis turēt līdzi Botlam tādā tempā.

Viena liela priekšrocība, piedaloties Olimpiskajās spēlēs kā riteņbraucējam, ir tas, ka katrai nācijai ir savs auto. Kopā ar Kristapu Osi, komandas mehāniķi izmantojām piešķirto auto pilnā apmērā. Devāmies meklēt suvenīrus ārpus ciemata, aizbraucām uz vietējiem pārtikas veikaliem, nedaudz arī patūristojām un tass viss bez galvas lauzīšanas par sabiedriskā transporta laikiem. Nebūtu iedomājies, ka avokado var izaugt tik lieli un gardi.

received_1154968164567104
The must have picture with Kristaps Osis

Viena no manām mīļākajām lietām, ko darīt apmeklējot kādu jaunu valsti, ir aizdoties uz tirgu, vai sliktākajā gadījumā pārtikas veikalu. Tad var tiešām ieraudzīt kā dzīvo vietējie, ko pērk vietējie un kādi dīvaini un ne tik dīvaini augļi vai dārzeņi atrodami vietējos laukos un kokos. Protams, ar Osi abi nopirkām pa diviem zaļajiem kokosriesktiem, lai ciematā pēc tam varētu ar salmiņu izbaudīt svaigu sulu. Iegādājām arī vietējos gardumus, ko aizvest mājup. Pats sev gan daudz neko nenopirku, jo atmiņas tiešām paliks ar mani visu mūžu.

Sacensībās jau bieži vien esmu redzējis augstas klases un slavenus sportistus no visām pasaules malām. Tomēr Olimpiskajās spēlēs tie nav tikai riteņbraucēji, tie ir sportisti no daž ne dažādiem sporta veidiem un arī valstu pārstāvniecība ir daudz daudz lielāka. Savā starpā sākām spēlēt minēšanas spēli – pēc sportista gaitas, stājas, iedeguma, miesas uzbūves, tā, ko viņi ēd un citām īpašībām mēģinājām uzminēt viņu sporta veidus. Slapji mati jau ierobežoja sporta veidu loku. Arī izteiktas iedeguma līnijas nodeva sportistus. Tomēr viegli uzminēt tāpat nebija. Dāmu grupa ar lielām mugursomām un labu iedegumu? – Komandu sports, saulē. Lauku hokejs. Mazi džeki ar bicepsiem kā melonēm, bet kājām kā stiegriem? – Vingrotāji. Vērojot sportistus caur Tv ekrāniem nevar tik labi novērtēt kā tieši viņi izskatās uz normāla cilvēka fona, jo viņiem visiem ir vienādas īpašības. Protams, basketbola spēlētāji ir gari, bet tieši cik?! (Augstāk var redzēt bildi, kur Osis ir ar dažādiem sportistiem.)

Cilvēki maksā milzu naudu, lai tikai redzētu kā spēlē Džokovičs, redzētu Useinu Boltu dzīvē, paskatītos kā basketbola spēlētāji mētā bumbu. Īstenībā ir daudz vienkāršāks veids – tikai jātiek uz Olimpiskajām spēlēm un tad varēs redzēt visus šos sportistus nākam tev pretim pa ielu. Daļa sportistu ciematā, kur teorētiksi ir visi pasaules spēcīgākie atlēti, tāpat ir milzīgas zvaigznes. Varēja redzēt kā paši sportisti mēģina iet klāt un nobildēties ar Boltu. Arī mums latviešiem ir zvaigžņu zvaigzne – Māris Štrombergs. Divkārtējais olimpiskais čempions. Ne tikai viņš ir nesis Latvijas vārdu pasaulē, bet arī palīdzējis sportam attīstīties mūsu mājās.

Pašas sacensības bija ātras, smagas, ar lielu mitrumu un augstu temperatūru. Ja tiešām vēlaties dzirdēt tīri par to kā noritēja sacensības, tad ieraksties kādu komentāru. Viss ko pateikšu uz doto brīdi ir tas, ka bija ļoti interesanti. “Bīstamais” nobrauciens bija kā radīts izklaidējošam braucienam. Izbaudīju katru mirkli.

Lielai daļai sportistu Olimpiskās spēles ir vienreiz mūžā un būt olimpietim ir milzu notikums. Man šis ir pirmais gads pie lielajām zivīm okeānā un, ja vien man būs kāda teikšana, tad es šeit vēl palikšu kādus 10 gadus, kas nozīmē, ka šī nebija mana pēdējā iespēja izbaudīt ciemata atmosfēru, Latvijas sportistu kopības sajūtu un pieredzēt lielāko sportisko notikumu četru gadu laikā.

T.s.

20160805_171907
Business time
Advertisements

13 thoughts on “This one time at the Olympics

  1. Finally the post I have been waiting for ever since you left Rio! 🙂 And yes, of course, I would be happy to read about your point of view of the race itself! Especially because it was definitely the longest live broadcast of a cycling race I have ever watched 🙂 (personal record, haha!)

  2. I’ve been waiting to read about your time at the Olympics. I would also like to read about the actual race. Take care.

  3. Tik interesanti! Lūdzu, lūdzu, uzraksati par braucienu! Un vispār baigi forši, ka esi tik tālu ticis – lai veicas arī turpmākajos braucienos un izdodas spēlēs nokļūt vēlreiz!

  4. Skatījāmies Tavas sacensības kolektīvi – es – Latvijā radu pulkā, Ilze – Notingemā, Rūta – Briselē, Intars – Londonā, Inga – kaut kādā Austrijas mazpilsētā, bet ik pa laikam apmainījāmies ar info watsApp-ā, jo komentētāji bija dažādi un katrs kaut ko citu bija pamanījis vai sadzirdējis. Rūtai pat izdevās redzēt, kā Tu finišē!
    Bet, protams, ļoti gribas zināt par pašām sacensībām – kā Tu tās sajuti un izdzīvoji!

  5. Paldies, ka neaizmirsti līdzjutējus un turpini interesanti rakstīt. Un tomēr par sacensībām … Ja šodien būtu jauns starts Rio, vai tu tagad kaut kādā veidā mainītu savu taktiku gonkai, kaut ko darītu savādāk, ņemot vērā pieredzi? Nezinu …varbūt mēģinātu tikt atrāvienā? Veiksmi Kanādā!

    • Atrāvienā jau mēģināju tikt, bet ne vienmēr tas izdodas. Protams, ka kaut ko mainītu, bet tur vairāk organizatoriskās lietas sacensību dienā, nevis taktiku.

  6. That’s one supersized avocado! And thanks for the blog. I’ll be looking forward to the one from Tokyo 😉

    The race was so stunning yet intense to watch…with BBC and Latvian commentary as well as double family chat on at the same time. Your post about the race is the missing piece.

  7. Great story Toms! Your peek into the world behind the events was entertaining. Here’s to another four years until Tokyo!

  8. I’m in agreement with everyone else…great story, but we also need the race report! Good luck on the Tour of Alberta!

  9. Pingback: RRR | Tomashuuns

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s